Un vēl pa kādai svētku dzirkstij

Vēl visam jānogulstas, vēl jākvēlo un arī jānorimst… Bet izgulēties, kā savās mirkļa izjūtās par Dziesmu svētkiem raksta dzejniece Anna Rancāne (lasiet 3. lappusē), – to gan atļauties nevaru. Tas tāpēc, ka top šī avīze un man – tā nu ir sagadījies – ir jāraksta šī sleja… Atzīšos, kaut labi apzinos, ka kādam no jums Dziesmu un deju svētku jau gana un, iespējams, pāri malām, tik un tā šī brīža sajūtu spožākās dzirkstis joprojām ir tur, kaut kur lauzto priežu galos vai aizkustinājumu asaru aizžņaugtajās balsī līdzās…

Tāpēc šoreiz – tikai domu un atziņu dzirkstis.

Divi pasaules? Pirms noslēguma koncerta sēžot sastrēgumā Mirdzas Ķempes ielā, blakussēdētāja lasa priekšā feisbuka asāko vēsti. Kāds krievu valodā runājošs un rakstošs taksometra šoferis absolūti bez ironijas vai izsmiekla vaicā: ”Ko jūs visi – tādi saposušies – darīsiet Zooloģiskajā dārzā?” Kad lielās cilvēku un transporta plūsmas dēļ nācās savu auto atstāt vismaz astoņus kilometrus pirms estrādes un tālāk doties kājām, varēju pārliecināties, ka daudzi izmantoja taksi pakalpojumus. Kā vēlāk noskaidroju, jā, tikai retais krieviski runājošais tiešām zinājis, ka ir tādi Dziesmu svētki…

Neizmantotā iespēja. Par to kaunu, ko pārdzīvojām, kad svētkus un tā dalībniekus uzrunāja mūsu Valsts prezidents, pat runāt kauns. Un žēl jau arī, sak, nu ko tas cilvēks mokās… Ne viņš ko domā, ne viņam ko teikt, ne salasīt prot. Bet uz tiem viņa konsultantiem un padomniekiem ir dusmas – cik gan jābūt ”konservētam”, lai sacerētu tik tukšu un emocionāli trulu tekstu!? Diemžēl arī kultūras ministre gaidas neattaisnoja – diezin, vai tautai tik emocionālā brīdī bija jānoklausās diriģentu saraksta uzskaitījums. Un godīgi sakot arī runas kvintesence par to, ka visa pamats ir diriģents, nelikās ne gaumīga, ne situācijai un realitātei atbilstoša. Jo esmu pilnībā pārliecināta, nebūtu skolotāju, dziedāšanas un dejošanas skolotāju – nebūs dziedātāju, nebūs dejotāju un nebūs arī Dziesmu svētku! Nebūs dziedāšanas un kora stundu, nebūs skolā koru, deju kolektīvu, nebūs ko tiem spožajiem Rīgas māksliniekiem diriģēt un virsvadīt!

Cik daudz labu, atsaucīgu un svētkiem līdzi dzīvojošu cilvēku! Šī doma svētku nedēļas laikā ienāk prātā un brīžam tur paliek pastāvīgi. Pirmo reizi kā pārsteigums par tiem, kas piedalījušies mūsu ielu aptaujā. Neviens no viņiem nebija Dziesmu vai deju svētku dalībnieks, bet tik un tā uzskatīja šos svētkus par tautai un nācijas vissvarīgāko notikumu. Un cik atsaucīgi šoferīši, kas pacietīgi un visu dienu nīka visās mēģinājumu un svētku norises vietās, bija visur laikā, neskatoties uz tik biežajiem sastrēgumiem! Un virtuves meitenes! Kaut krietni pāri pusnaktij, ēdiens silts un gards, par visiem ir padomāts. Un cilvēki ielās. Tik fantastiskie skatītāji! Un mūsu pašu grāmatnīcas Ilze, kas brīvās dienas izmantojusi, lai kā brīvprātīgā būtu klāt lielajā notikumā. Un tie absolūti pārpildītā trolejbusa pasažieri, kas bija gatavi lielā pulkā pagriezties plakaniski viens aiz otra, lai vēl diviem tautas tērpos sapostiem cilvēkiem tomēr vieta atrastos…

Par tautu, kas vienota. Mana tauta ir tā, kas dzied līdzi līgo dziesmas un «Saule, Pērkons, Daugava», kas pieceļas kājās, iededz gaismiņas un viļņojas mūzikā, kad skan «Manai dzimtenei» un «Gaismas pils». Un visvairāk manējie ir tie, kas, neviena nemudināti, tehniskas ķibeles un citus mulsuma brīžus, aizmēž ar skatītāju un dziedātāju kopīgi veidotu vilni. Vi-i-i-lni!!!!