Un kažociņi apmetas…

“Mūsu tētim ir viens niķis, mūsu tētis – politiķis. Runā daudz un acis bola, jaukas lietas viņš man sola,” – tā Kārlis Vērdiņš dzejolītī, kas it kā bērnu auditorijai, iesmej gan par tētiem, gan cilvēkiem, kuri karjeru saistījuši ar politiku. Šīs rindas atmiņā nevilšus uzpeldēja, klausoties pedagogu draudos kārtējo reizi iziet ielās  un, ja ar to vēl par maz, – noorganizēt streiku pašā saspringtākajā mācību gada periodā – eksāmenu laikā. Prasība, kā allaž nav saistīta ar kādām ideoloģiskām pretrunām, bet gan tikai un vienīgi naudu. Aizejošā valdība pašā pēdējā brīdī (divas nedēļas pirms Krišjāņa Kariņa valdības apstiprināšanas 23. janvārī) pamanījās sasolīt algu celšanas grafiku, kur pirmajam pielikumam skolotājiem vajadzētu būtu jau šī gada septembrī. Taču jaunizveidotā valdība, kas, var teikt, triecientempos ir caurskatījusi budžeta iespējas, tomēr nepieciešamos deviņus miljonus nav atradusi, lai jau nākamā mācību gada pirmajā semestrī pedagogi varētu rēķināties ar pielikumu 40 eiro apmērā. Šobrīd rādoties, ka šī lēmuma izpildi varētu atlikt uz četriem mēnešiem, – tā finanšu ministrs Jānis Reirs. Pedagogi šādam kompromisam, kā jau tas bija sagaidāms, nepiekrīt ne pa kam.

Tajā paša laikā…bijušais premjers un šobrīd arī opozīcijā esošais deputāts Māris Kučinskis Latvijas radio jau pasteidzies izteikties, ka, viņaprāt: “Naudas nekad nav tik daudz, cik vajag, – ne katram ģimenē, ne valsts budžetā,” un ka, viņaprāt, jaunajai valdībai pedagogu algām naudu jāatrod gan. Taisnības labad jāpiebilst, neprecizējot, zem kura koka tad jāsāk rakt…  Te gan jāatgādina, ka jau sākotnēji, sasolot skolotāju algu pielikumu, paša M. Kučinska valdība bija secinājusi, ka finansiāla seguma jau šādam solījumam īsti nav… Ministri bija sadomājušies, ka brīvi līdzekļi šajā sfērā laika gaitā radīsies, turpinot reformēt, tas ir, optimizēt skolu un augstskolu tīklu. Bet zinot, cik spīvi spirinās katra reorganizācijai nolemtā mācību iestāde, kā pašvaldības laužas pieņemt nepopulārus un, ko tur liegties, arī sāpīgus lēmumus par vienas vai otras skolas slēgšanu vai iestāžu apvienošanu, domājams, ka algu pielikuma grafiki ir bijuši ne tikai “indikatīvi” (tas ir iespējami, kā to uzsvēra Finanšu ministrija), bet pavisam nereāli. Un nu ir vismaz nesmuki (kaut – ne negaidīti), ka M. Kučinskis , kā kārtīgam opozicionāram pienākas, metis kažociņu uz otru pusi un kritizē to, ko pats solījis, kaut nevienā brīdī nav bijis spējīgs īstenot. Pedagogu algas gan nav vienīgās, un, domājams, ka jaunajai valdībai vēl ilgi vajadzēs taisnoties, kāpēc iepriekš dotie solījumi šobrīd nav izpildāmi. Taču no otras puses, kažociņa metēji vai, drīzāk, izlikties pratēji, nedaudz ir arī Latvijas Izglītības un zinātnes arodbiedrībā, jo arī viņiem nebija noslēpums, ka algu pielikumam ir sava cena – būtībā uz citu, savu kolēģu – reorganizēto skolu pedagogu rēķina. Pieņemu, ka deviņus miljonus varbūt tiešām valsts budžetā varētu atrast arī tāpat, nez, kancelejas preču iegādi ministrijām samazinot uz pusi. Taču tāpat kā ir bažas par algu pielikumu kopumā, arī par skolu tīkla optimizācijas veiksmīgu norisis tās būs tieši tādas pašas.