Turamies?

Tā kā dabas varenie savu grandiozo uguņošanu nebija pienācīgi reklamējuši, es šī salūta vērošanā nepiedalījos, jo atrados vietā, kur nebija ieraugāms neviens no reģistrētajiem 20 tūkstošiem zibens uzplaiksnījumu, – Jūrkalnē. Toties izbaudīju mirkli, kad krēslainā jūra līdz pat apvārsnim uz pāris minūtēm piederēja tikai mums – divām adrenalīna kārām dāmām –, jo neviens cits nebija tik traks, lai bez vēsās novakares vēl izjustu arī auksta ūdens šalti uz savas ādas. Mūsu vienīgie liecinieki – daži vēlīni piekrastes apstaigātāji, pāris vērotāju no stāvkrasta kores, pabailīgs mēness, kas ik pa brīdim paslēpās aiz kāda mākoņa, un saulrietā iekrāsojies padebesis. Lūk, kāda neiedomājama greznība pārāk biezi apdzīvotajā pasaulē! Ūdens bija tik rāms, ka jūra drīzāk atgādināja ūdens bļodu, kurā vēl nekas nav ieplunčināts. Par kaķēnā snaudošo tīģeri liecināja vien sparīgie vilnīši pie paša krasta. Bet ūdens bļoda aicināt aicināja likties slīpi un ļauties, lai nes.

Gribētos dzīvei tā vienkārši ļauties, nevis ar zobiem un nagiem apliecināt savu eksistenci. Lielveikalā manas ausis uztvēra divu sarunu fragmentus, un abas beidzās ar vārdu “turamies!”. Šis vārds nes sevī spriedzi, uzvilktas atsperes sajūtu. Tātad runātāji jau sevi ieprogrammējuši cīņai ar šķēršļiem, grūtībām, ir gatavi atbilst noteiktām prasībām, lai turētos kopsolī ar laiku,– būt progresīvi domājoši, toleranti, smaidīgi, mērķtiecīgi utt. Cik ilgi var turoties karāties koka zarā? Rokas, kas varētu adīt, ravēt, sēt, metināt un darīt vēl sazin ko, aizņemtas. Var, protams, ņemt palīgā zobus, bet tad turēšanās būs vēl īsāka. Turēšanās pie kaut kā vai par spīti kaut kam dara cilvēka dzīvi tikpat nebrīvu kā eksistence tām nabaga vistām būros (nupat aktualizētājos stāstos par Lietuvas putnu fermām) – nav vietas, kur izplest spārnus, un dzīves mērķis ir vienīgi knābāt un dēt. Bet gribētos diet pa dzīvi tā viegli, viegli…

Kādreiz daiļu vārdu mīlētājs Pietuka Krustiņš no romāna «Mērnieku laiki» teica savu spārnoto frāzi: “Pildat kausus, līdz var spēt / turēties un palikt kājās.” Bet varbūt ļauties noreibt no dzīves, ļauties lidojumam un dzīvot tālāk, nevis kritiena laikā izmisīgi žestikulēt, taisīt akrobātiskus trikus, lai tikai noturētos vertikāli, un attapties ar samežģītu pirkstu vai kādu citu ķermeņa postījumu?