Vakardienas rīts mūspusē atnāca ar baltu sniega kārtu, šķietami liekot punktu melnajai tumsībai apkārtnē; labi, ja ne uz ilgu laiku, tad vismaz uz mirkli. Un tā vien gribējās uzelpot, ka beidzot, beidzot, ienācis kaut neliels gaišums ārā un līdz ar to cerība, ka tas ienāks arī telpās un mūsos pašos.
Šāda vēlme ar tādām pavisam nelielām pārdomām radās, aizvadot valsts svētku sarīkojumus, kas – tā nu latviešiem vēsturiski iegadījies un to nu mainīt nekādi nevar – iekrīt gada vistumšākajā laikā. Pēc loģikas vajadzētu būt – jo tumšāks ārā, jo gaišāks iekšā, bet … nekā. Jau daudzus gadus daudzos sarīkojumos piedaloties, arvien jāsecina, ka svētki un arī citi nozīmīgi notikumi, tostarp iedzīvotāju sapulces, notiek pustumsā viena iemesla dēļ – jo uz ekrāna jārāda prezentācijas. Tātad – nevis jārunā ar cilvēkiem un jāraugās viņu sejās, bet – datorā vai ekrānā uz sienas… Bet labi, lai paliek sapulces, un nav jau arī tur diži ko vienam uz otru skatīties, bet par svētkiem gan – pasakiet, kāpēc tiem gandrīz vienmēr jānotiek pustumsā?
Kas par vainu? Ir skaisti iekārtotas zāles un skatuves, īstajā vietā noformējums, ziedi un oficiālā atribūtika, ir daudzi desmiti ļaužu, kas svētkiem gatavojušies mēnešiem ilgi, beidzot uzvilkuši jaunus tērpus, bet to visu tik grūti izbaudīt tikai tāpēc, ka – gaismas tā arī pilnībā paliek neieslēgtas vai, pareizāk, ir ieslēgts kāds prožektorītis, kas tā īsti nerada ne svinīgumu, ne svētku sajūtu. Maz ticams, ka jātaupa elektrība, ka nav kārtīga apgaismojuma vai arī nav vēlmes pašiem sevi un viesus parādīt visā krāšņumā, ja reiz tas godam nopelnīts. Protams, varu vainot savu slikto redzi un nemākulīgo apiešanos ar fotoaparātu, tomēr vairāk to norakstu uz nodevu kādai nerakstītai modei.
Protams, katrā šādā vietā ir scenārijs un rīkotāju komanda, kas par to visu ir gan iepriekš runājuši, gan domājuši un noteikti – ar vislabākajiem nodomiem, tāpēc gribas iedrošināt, ka ne laukos, ne pilsētā, svētkus rīkojot, nav no kā baidīties vai slēpties, tikai – lepoties! Tieši kultūras nams jau ir tā Gaismas pils, kas tiešā un pārnestā nozīmē kopā ar skolu un bibliotēku ne vien pulcē ļaudis vienuviet, bet rada to īpašo kopības un piederības sajūtu. Lūk, arī tāpēc gribas, lai visi, ko suminām, lai visi, kas uzstājas, būtu gaismā. Gluži kā šajā svētdienā, kad ar pirmo svecīti Adventes vainagā sāksim gaidīt Ziemassvētkus – sāksim ceļu uz gaismu!