Zinu, ka jāraksta redakcijas sleja, bet pa balkona apmalēm tik mierinoši bungo rudenīgs lietus, ka es paļaujos uz senču gudrību: “Kas guļ, tas negrēko.” Nolaiskotais rīta cēliens liek slinkuma netikumā meklēt arī ko noderīgu. Saprotams, tais laikos, kad tautasdziesmas dzīvoja nevis grāmatās, bet ļaužu mutēs, darbīgums bija izdzīvošanas pamatā: ja laikā netika iesēta un novākta labība, tad bija gaidāms bads. Tomēr arī folklorā gausākajiem dota atelpas iespēja – kāpēc izvēlēties padomu: “Neatliec uz rītu to, ko vari izdarīt šodien!”, ja sirdij tuvāks šis: “Rīts gudrāks par vakaru.” Bet varbūt kāds, ko senatnē uzskatīja par sliņķi, bija latviešu pirmais filozofs?
Kristīgajā ticībā slinkums ir viens no septiņiem nāves grēkiem un ir nāvīgāks par cietsirdību, jo tās šo grēku vidū nav. (Es gan labāk uz šauras laipas satiktos ar labsirdīgu sliņķi nekā ar varmācīgu čaklīti…) Taču kāds kūtrumu var attaisnot, sakot, ka mācās no putniem, kas “ne sēj, ne pļauj, ne sakrāj šķūņos”, tomēr ir paēduši.
I. Ziedonis «Sliņķu dziesmā» pārmet laiskajiem, ka tie izvairās no pienākuma, konkrēti – no priežu ciršanas, atstājot šo darbu citiem. Paldies dievam, ka sliņķi kokus nenocērt – vismaz par trim priedēm Latvijā palicis vairāk! Laiskie neiejaucas pasaules kārtībā, varbūt pasviež kādu ideju, bet pie īstenošanas ķeras darbīgie, un tad pat upēm jāmaina tecējums vai tomātam jāpierod pie svešiem gēniem, lai apmierinātu cilvēku prasības. No laiskajiem var mācīties pieticību, kas rosīšanās un knosīšanās kņadā – dzenoties pēc tā, ko “rūsa un kodes maitā”,– ir piemirsta. Slinkums pieprasa lielāku motivāciju un attur no bezjēdzīgu darbu darīšanas…
Bet… Lai izbēgtu no nāvessoda, ko filozofs Konfūcijs piešķīra tiem, kam patika attaisnot nepareizo un nesaprātīgo, atsakos no iepriekš teiktā un ikvienam novēlu patīkamu atpūtu tumšajās rudens dienās! Varbūt tomēr būtu bijis labāk, ja es, ļaujoties slinkumam, šo sleju nebūtu uzrakstījusi?…