Traucējošie vilku un lūšu mazuļi

Putns taču var atrast citu vietu, kur ligzdot, bet man ir mana saimnieciskā darbība. Man ir mani plāni, mani projekti, mana dzīve, mana izdzīvošana, mana eksistence. Mans. Jo es tur dzīvoju, un es tur visu nosaku. Šādi ir bieži dzirdētie un komentāros lasītie vienas sabiedrības grupas (sevi saimnieku kārtā iecēlušo) argumenti radio, televīzijas vai interneta portālu diskusijās par mežiem un lauksaimniecību.

Izrādās, daļai sabiedrības ir tik daudz traucēkļu – traucē nokaltis koks, traucē mazais ērglis, traucē sena koku aleja, traucē pavasarī migrējošās zosis, gulbji, kuri pēc tālā un grūtā ceļa mājup uzkrāj spēkus un mielojas ar dīgstiem apsētajos zemnieku laukos, traucē vilks mežā, traucē lūsis, traucē lapsas un stirnas, kuras burtiski bariem lien uz šosejas, kur ir mana, saprotams, mana pārvietošanās telpa. Jā, arī lāču jau ir par daudz, turklāt tie neprot uzvesties, apgāž bišu stropus, nelūgti viesojas dārzos, turklāt ne vairs tikai pierobežā… Tas nekas, ka es nezinu, cik ir šādu lāču, svarīgi, ka kāds jau ir pateicis – daudz… Tāpēc lai Eiropa maksā par katru mazā ērgļa vai melnā stārķa ligzdu, kas apgrūtina manu saimniecisko darbību, jo man taču tos nevajaga. Un vispār, kāpēc man, kā daži iedomājas, būtu jāiet runāt ar ministrijas ierēdņiem, diedelēt kompensācijas par saimnieciskās darbības ierobežojumiem, naudu žogiem pret vilku uzbrukumiem, vai speciālu sargsuņu iegādei? Man rentējas šaušana, nevis glābšana un saglabāšana…

Šāds ir daudzu diskutētāju viedoklis Latvijā, bet, ja paskatāmies uz igauņu pusi, tad jāvaicā – vai tur kaimiņiem saprašana cita, vai citi domāšanas mērogi, vai kāda cita ģenētiska atšķirība? Bet tur bāliņi domā citādi, ja jau ir ierīkojuši speciālas pārejas meža dzīvniekiem pāri lielceļu maģistrālēm – gan autobraucēju, gan dzīvnieku drošībai. Mums neesot tam līdzekļu, turklāt neesot arī lietderīgi, bet kāpēc mūsu kaimiņiem tas ir izdevīgi?! Iznāk tā – tā kā mums nav naudas un politiskās gribas šo jautājumu risināt tā, kā to dara daudzviet Eiropā un Skandināvijā, mūsu valsts nostāja ir atbalstīt primitīvu rīcību – traucēkļus dabā vienkārši likvidēt. Un tā kā ikviena likumdošanas iniciatīva tiek apspriesta ar interešu grupām, saprotams, ka šai – nekā nedarīšanai – ir liela interešu jeb atbalstītāju grupa, kurai šāds risinājums ļoti labi der. Taču jautājums ir par kopējo sabiedrības ieguvumu un labumu ilgtermiņā – no vienas puses, un par lobijiem, parasti neredzamiem, kas cenšas likuma pantus iestrādāt savā labā – no otras puses. 

Piemēram, atkal atsācies uzbrukums mežiem – kāds grib izraut rozīni no pīrāga, jo mežā saredz tikai koksni, kas nes peļņu, bet nespēj to vērtēt kopumā kā ekosistēmu. Tāpēc ir vēlme sabiedrību pārliecināt, ka jācērt jaunāki un tievāki koki, lai gan sabiedrība jau pirms diviem gadiem šādai iecerei bija pretstāvējusi un solidāri pateikusi – “nē”. Otrs piemērs – gada laikā nav veiktas izmaiņas normatīvu sakārtošanā attiecībā uz Eiropas kopienā aizsargājamām sugām lūsi un vilku – nav pārstrādāta šo sugu nomedīšanas limitu metodika, kas atbildīgajām institūcijām tika norādīts kā steidzami veicams pasākums, lai Latvijā beidzot tiktu ievēroti Direktīvas sugu aizsardzības plāni. Apvaicājoties speciālistiem par vērtīgo un Eiropā aizsargājamo lūsi un tā izplatību mūsu nacionālajos parkos, izrādās, ka, piemēram, Slīteres rezervātā mīt vien divi lūši, bet Ķemeru Nacionālajā parkā, kur izvietotas novērošanas kameras, nav drošu ziņu par pastāvīgām to dzīves vietām, tāpēc visticamāk daži lūši parka teritorijā uzturas, vien to pārstaigājot. Šogad neesot manīti jaunie dzīvnieki. Pavisam nelāga situācija ir Gaujas Nacionālajā parkā un Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātā, kur dati par lūšu un vilku skaitu dabas speciālistiem neesot, jo lielo plēsēju populācijas tur netiek monitorētas. Lai arī pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem lūšu populācija gada laikā Latvijā sarukusi, ironiskā kārtā šie skaistie dzīvnieki pēdējā sezonā medībās nošauti vairāk. Visdrīzāk – izpriecai. Pavisam 145 no pieticīgā – apmēram 500 indivīdu skaita, kas pēc zinātnieku aplēsēm mājo mūsu mežos. Vai to var nosaukt par sugas labvēlīga aizsardzības statusa uzturēšanu, par ko esam atbildīgi gan Eiropas, gan mūsu dabas resursa īpašnieka – sabiedrības priekšā? Taču pats šokējošakais, par ko cilvēki nezina, ir fakts, ka puse (iepriekšējās sezonās pat vairāk nekā puse) no nošautajiem ir vilku kucēni un lūšu kaķēni, kas nebija sasnieguši pat gada vecumu…

Nē, ne jau par Latvijas mednieku “populāciju” kopumā, šī biznesa lobētāju, apoloģētu vai atsevišķu indivīdu analfabētismu ir stāsts. Var arī brīnīties vai šausmināties par totālo cinismu un ņirgāšanos par dabas aizsardzību, bet pats satraucošākais tomēr ir valsts atbildīgo dabas aizsardzības institūciju ilgstošā letarģija šajā jautājumā. Nav saprotams, vai tā tiešām ir vienaldzība vai nespēja pildīt tām uzliktās funkcijas. Izlikšanās neredzam, ka institūcijas, kas ir atbildīgas par medību jomu un kas ilgstoši publisko un izplata sagrozītus un zinātniski nepamatotus datus, vien ir apbrīnas vērts fakts, nemaz nerunājot par iestāšanos pret nepamatoti garo medību sezonu vai ārprātīgo medību slodzi, kāda tikai Latvijā, vienīgajā no visām Eiropas valstīm, tiek pielietota attiecībā pret Direktīvas sugām. Un atbilde nebūs tālu jāmeklē – jo nauda tam nav vajadzīga.

“Who cares!” – saka angļi. Latviskojot – ne mana cūka, ne mana druva! Kā atbildot uz šādu kādas valsts attieksmi, Eiropas Komisija veikusi ļoti nozīmīgu soli Eiropas Dabas direktīvu ieviešanā un ierosinātas 14 lietas deviņās valstīs, kas ir lielākais pārkāpumu procedūru skaits par dabas jautājumiem. Par Biotopu Direktīvas neievērošanu un divu dzīvotņu iznīkšanu intensīvās lauksaimniecības dēļ pie atbildības saukta Vācija. Polija, Portugāle, Rumānija un Slovākija saņēmusi aizrādījumu par Natura 2000 tīkla nepietiekamu ieviešanu. Francijai likts pārskatīt valstī pieļautos praktizētos medību veidus, kas ir pretrunā Putnu direktīvai. Savukārt Grieķija stāsies Eiropas Kopienu tiesas priekšā par to, ka nespēj nodrošināt pietiekamu dzīvotņu un sugu aizsardzību.

Tikmēr Dienvidu puslodē deg. Deg Amazones meži. Dabas pētnieki saka – simboliski. Tas esot zvans mums. Šogad Pasaules ekonomikas forumā Davosā jau “nozvanīts” – bioloģiskās daudzveidības samazināšanās un klimata krīze ir divi lielākie no pieciem riskiem pasaulei, un mēs šajos divos dzīvojam jau šodien. Arī mēs Latvijā.