Tīras sirdsapziņas vārdā

Dīvaina lieta tā cilvēka atmiņa. Garākā sarunā par aizgājušiem laikiem bijusī politieslodzītā un savulaik Kandavā cienītā mediķe, nu jau 93 gadiem bagātā tukumniece Emīlija Ušpele bez aizķeršanās noskaitīja vēl ģimnāzijas laikā apgūtās latīņu valodas darbības vārdu locīšanas virknes. Ar aizrautību skandēja Kārļa Skalbes dzejoli, ko uz bērza tāss bildinājuma vēstulē kara laikā atsūtījis līgavainis. Bez minstināšanās atcerējās dzejoli, ko pati bija uzrakstījusi cietumā. Toties joprojām mundrā kundze nekādi nevarēja (negribēja, nespēja?) pastāstīt par deviņos mēnešos čekas cietumā un deviņos gados stingrā režīma lēģerī piedzīvoto. Vai visu nakti bezmiega mokās, mūsu sarunu gaidīdama, pavadījusi. Pārāk smaga tāda atcerēšanās… Nē, neesot vairs ne baiļu, ne dusmu, tik smagums tāds, ka runāt negribas… Un nevajagot arī…

Vai tiešām nevajag? Vai labāk aizmirst un smagās dvēseles sāpes atstāt tikai viena cilvēka nastai? Vai pasaule, sāpes nepazīdama, tās tiešām vairs nepiedzīvos?

Iebilstot prātā nāk mūsdienās atzītā psihoanalītiķa Berta Heilingera atziņas par atmiņu, kas esot kopīga gan atsevišķai ģimenei, gan dzimtai, gan tautai. Tāpat kā sirdsapziņa, kas, plašāk skatoties, iespējams, ir visai cilvēcei kopīga. Un tieši tā – nepieņemtās, neizdzīvotās un nedalītās sāpēs, skumjās un bēdās – mēs smacējam dzimtas, tautas un, iespējams, arī visas cilvēces nākamo dvēseļu brīvo elpu…

Laikam jau likumsakarīgi, ka pārdomas par nācijas sirdsapziņu nāk prātā tautai zīmīgu dienu priekšvakarā. Aicinot vieniem atcerēties, bet otriem – dzirdēt un saprast. Saprast, lai kopīgi izdzīvotu sāpes un skumjas, lai patiesi piedotu un atbrīvoti daudz vieglāk tepat, savā dzīvē tālāk dzīvotu.