Pirms dažiem gadiem kritiku izpelnījās Saeimas tribīnē kāpušais deputāts Līdaka, kas emociju uzplūdā kādu deputātu apsauca ar vārdiem: "Turi muti!", bet daļu deputātu nosauca par "kreiso zvēru un putnu dārzu…" Nebija šaubu, ka deputāts izvests no pacietības. Nupat par rupju runāšanu televīzijā no darba atstādināts žurnālists Kārlis Streips. Lai punkts būtu treknāks, slēgts arī viņa raidījums, jo tas, jādomā, bija kā asa skabarga politiķu dibenos.
Medijos tikmēr sākusies diskusija par to, ko kadrā drīkst un ko nedrīkst atļauties žurnālisti. Nav šaubu, rupji runāt nav smuki, jo īpaši sabiedriskajā televīzijā. Arī pats K. Streips atzīst, ka pāršāvis pār strīpu, tomēr domu pašos pamatos nemainītu – sauc, kādā vārdā gribi, politiskā prostitūcija oligarhu pārņemtā sabiedrībā ir izplatīta un godīgam žurnālistam – visiem spēkiem skaužama parādība.
Neba par kādas x kundzes vai y kunga intīmajam lietām žurnālists runāja, K. Streips, saasinot situāciju (tātad, izmantojot vienu no publicistikā lietotām metodēm – pārspīlējumu), centās atklāt, cik netīra, rupja, "necenzēta" ir dažu politiķu darbība. Turklāt jāatgādina, ka politiķa un cilvēka – parastā tiesības uz privātumu ir gauži atšķirīgi lielumi – tam, kas uzņēmies strādāt sabiedrības labā, gatavs kļūt par publisku personu, jāapzinās, ka ikviena viņa rīcība tiks publiski vērtēta. Kā gan mēs citādi sapratīsim, kādus "vēžus" vēlēšanu kulītēs iebalsojam? Un vēl. Eiropas cilvēktiesību prakse atklāj, ka žurnālistiem ir tiesības pārspīlēt, saasināt, novest situāciju līdz absurdam, lai pievērstu sabiedrības uzmanību kādam sabiedrībai nozīmīgam notikumam, problēmai, lai pildītu vienu no galvenajiem savas profesijas uzdevumiem – informētu un mudinātu skatītāju (lasītāju) domāt, domāt kritiski. Un to nu var teikt droši – K. Streips, lai cik arī reizēm nepievilcīgā formā, savas profesijas goda karogu turēja gana augstu. Nu – Streipa kritizētājiem par laimi un, domājams, sabiedrībai kopumā par ļaunu – nebūs raidījuma un nebūs arī kritikas. Bet vai tāpēc politika paliks godīgāka, patiesāka? Naivie, nu nē taču! Tikai mēs par to un citām necenzētām lietām mazāk zināsim, tas arī viss…
Vai cienītā žurnāliste nevarētu uzrakstīt par korupciju mūsu pilsētā?
Tad mēs zinātu vairāk un būtu mums arī viens godīgs žurnālists uz vietas.
Jums ir zināmi korupcijas gadījumi mūsu pilsētā? Kāpēc par to neziņojat? Jūsuprāt, kā gan žurnālisti vai jebkurš cits cilvēks, izņemot kukuļa pieprasītāju, kukuļa ņēmēju, kukuļa piedāvātāju un kukuļa devēju, gan to varētu zināt? Gan oficiāli, gan neoficiāli par to varam uzzināt tikai tad, kad neapmierinātā puse, visbiežāk cilvēks, kam kukulis pieprasīts, lūdz kādam palīdzību – teisībsargājošās iestādēs vai arī žurnālistiem. Nav bijis mūsu praksē gadījuma, kad palīdzība lūgta un tā netiktu sniegta.
Tātad sākumā uzdotais jautājums paliek spēkā – kurā koruptīva darījuma pusē esat iesaistīts un, ja šī situācija nepamierina, kāpēc to nerisināt? Jums mamma, papus un ome palīgos šai ziņā ir vajadzīga vai gribat, lai visas šis auklējošās lomas Jums – acīmredzot nevarīgam un neko savā un sabiedrības labā darīt negribošam cilvēkam – pildītu viens godīgs žurnālists?!