Pati nesen gandrīz, gandrīz iekritu šī kārdinājuma aicinošajos valgos. Nez kā dīdīta, pieslēdzos komentāru sadaļai zem raksta par vīrieti, divu bērnu tēvu, kurš vāc ziedojumus, lai kopā ar ģimeni nokļūtu Šveicē un veiktu medicīnas personāla kontrolētu pašnāvību. Alternatīva? Absolūti nevienlīdzīga, mokoša un, kas būtiski, galu galā neuzvarama cīņa ar rīkles vēzi…
Protams, biju gaidījusi diskusijas par problēmām paliatīvajā aprūpē Latvijā, arī reliģisko fanātiķu vaimanas par “nāves grēkiem”, tomēr atsevišķu komentāru cinisms (vai stulbums) pārsteidza pat mani – it kā jau ļoti biezādainu virtuālo ”izvēmumu” lasītāju. Komentāros bija gan aicinājumi “būt par vīrieti” un “pašam tikt galā ar savu problēmu“, gan spiedzieni par “kārtējo krāpšanu”, jo tā taču ir lieka izšķērdība – gribēt, lai ar viņu kopā uz Šveici dodas arī ģimene! Tā neko ”ziedotāji”, kas, iemetot labi, ja vienu eiro ziedojumu kastītē, laikam jau vēlas būt absolūtie noteicēji, kā šo naudu jāizlieto, un, grib, lai kāds, laikam jau atalgojot viņu labdarības aktu, “ar pakaļu mušas ķer”… Sak, ir nu gan mums ziedojumu kultūra Latvijā… Bet pēc kāda laika, to visu verbalizējot, nonācu pie secinājumu, ka esmu taču nepiedodami “vis-pā-ri-nā-ju-si!” Nu nevar atsevišķu komentētāju viedokli saistīt ar vispārējām tendencēm sabiedrībā! Vēl jo vairāk tāpēc, ka, kā tas bieži pie mums gadās, klusi un nemanāmi dažu dienu laikā ziedojumi jau bija savākti, jo kopumā jau mēs esam līdzjūtīgi un atsaucīgi. Un, kā liecinot statistika, šai ziņā – ar spēju ziedot pat tādām lietām, par kurām jau kā nodokļu maksātāji tā kā būtu samaksājuši – esam pat unikāli pasaules mērogā…
Tomēr kā katrai pasaulīgai lietai ir vairākas šķautnes, arī šo jautājumu iespējams apgāzts pavisam vēkšpēdus. Nu, piemēram, ko darīt, ja redakcijā arvien vairāk saņemam sūdzību (anonīmu un arī pavisam atklātu) par ārstu neatsaucību, nekompetenci, par ”necilvēcīgo” mūsu valsts medicīnas sistēmu kopumā? Paļauties vien uz to, ka cilvēki savu pavisam personīgo negatīvo, iespējams, arī subjektīvo pieredzi mēdz reizēm vispārināt? Bet, ja sūdzību ir tiešām daudz?… Vai tomēr beigu galā medicīnas iestāžu vadībai, vēl atbildīgākām personām šajās sūdzībās nav jāspēj saskatīt arī kādas sakarības, ne tikai jārunā par nelaimju “vispārīgo gadījuma raksturu”? Un, kas vēl jo svarīgāk, vai nebūtu reiz tām jāmeklē risinājumi?
Jāņem vērā, ka cilvēks jau pie vidēja smaguma saaukstēšanās vīrusa kļūst neadekvāti kašķīgs, aizdomīgs vai raudulīgs. Hroniski nevesels cilvēks varbūt tieši tāpēc ir nevesels, ka ir kādas ķibeles uztveres mehānismos.