Tik ērtās manipulācijas

Pirms dažiem gadiem mediju virsrakstus pāršalca ziņa, ka “veģetārieši dzīvo ilgāk”! To apliecinot pētījums, kas veikts vairāku gadu garumā. Vēlāk gan izrādījās, ka žurnālistu interpretācija nav gluži precīza, jo sešu gadu garumā tika pētīta konkrēta sabiedrības grupu – septītās dienas adventisti, kas izvairās ne vien no gaļas ēšanas, bet arī no kaitīgiem ieradumiem, to skaitā smēķēšanas, alkohola lietošanas, cenšas būt fiziski aktīvi. Īsāk sakot, vienīgais daudzmaz drošticamais secinājums bija, ka veselīgs dzīvesveids palīdz novilkt dažus gadus ilgāk un ka, iespējams (!), cilvēki, kuri apzināti pieņēmuši lēmumu izvairīties no gaļas ēšanas, par savu veselību, uzturu ikdienā piedomā vairāk. Tajā pašā laikā nevar apgalvot, ka tādu – domājošu – nav to vidū, kas reizi pa reizei labprāt iecērt zobus asiņainā steikā…

Atmiņā šis pētījums un tam sekojošais pārpratums uzvirmoja, kad manā virtuālajā pastkastītē iekrita kārtējais statistikas apkopojums par Covid-19 sasirgušajiem, kur ar sarkanu apvilkti tie cipari, kas apliecina, ka ļaužu pulkā, kuri saņēmuši pozitīvu testu, nu jau stabili vairākumā ir vakcinētas personas. Diskusijās neiesaistījos, jo no personiskās pieredzes varu apliecināt, ka mēdz būt tā, kā pirms kāda laika izteicās mācītājs Juris Cālītis, – sirsnīga pretī stāvēšana vakcinācijai daļā sabiedrības robežojas ar teju vai fanātisku reliģisko pārliecību. Un ja vēl ar ticīgiem cilvēkiem ir iespēja par vienu vai otru reliģisku tematu jēgpilni padiskutēt (arī no personiskās pieredzes), tad sarunās par un ap Covid-19 nereti es savus argumentus varu mest kā pret sienu – tie netiek sadzirdēti. Tikvien kā drīz pēc tam saņemu kaudzi ar atsaucēm uz diezgan noslēpumainiem, bieži vien – sociālajos tīklos sakasītiem rakstiem visās iespējamās valodās, no kurām man tā kā vajadzētu izsecināt, cik ļoti es… maldos. Diezgan nogurdinoši…

Taisnības labad jāpiebilst, ka reti, tomēr reiz pa reizei publiskajā telpā uzpeld arī itin argumentēti viedokļi, kas varbūt liek ja ne gluži pārvērtēt, tad vismaz apdomāt savu pozīciju par un ap procesiem pandēmijas laikā. To vidū, piemēram, filoloģe, filozofe, interneta žurnāla «Telos.lv» galvenā redaktore Agnese Irbe, kura par vakcināciju izteikusies «Neatkarīgajā Rīta Avīzē» (nu jau virtuālajā laikrakstā). Var piekrist kritikai par to, kā tiek īstenota politika un ka nav jau plāna, ko darīt ar tiem cilvēkiem, kuri – jau tagad skaidrs – ir nepārliecināmi vakcinācijas pretinieki, bet… Kas raksturīgi šādiem kritiskiem viedokļu rakstiem, kuri pēdējās laikā atsevišķos medijos un, diemžēl, arī mediju izstrādājumos birst kā no pārpilnības raga, – nekāds risinājums jau netiek piedāvāts! Vai arī – tiek piedāvāts, taču to balstot ciešā pārliecību par to, ka Covid-19 jau nav īpaši bīstamāks par gripu (tā taču esot vien globāla histērija!) un ka vakcinācija…neko daudz vīrusa izplatību neietekmējot. Citu starpā ir atsauce uz jau augstākminēto vakcinēto personu inficēšanās rādītājiem, kam to vajadzētu apliecināt.

Un te nu mēs atkal atgriežamies pie tā paša pārpratuma par veģetārismu. Proti, tā nelielā daļiņa ikdienas statistikas apskatā nu pārlieku ērti iegulstas un padodas konkrētai pārliecībai, apgalvojumiem, vai ne? Tomēr mainīgo kopbildē ir daudz, daudz vairāk! Nu, piemēram, nez vai ļaudis, kuri netic vīrusam un pie reizes – valdībai, tā nu skries labprātīgi testēties pie pirmajiem saslimšanas simptomiem, kamēr brīvprātīgi vai piespiedu kārtā vakcinētājiem tas ir teju obligāti, un tas arī atspoguļojas statistikā. Vēl būtisks rādītājs – stacionēto pacienu skaits, un te nu arvien vairāk to, kuri vakcīnu nav saņēmuši vai vakcinācijas kursu noslēguši, kas tomēr – grib vai negrib – vairāk liecina par labu tieši vakcinācijai. Kā tas attīstīsies tālāk – vai slimnīcām jāgatavojas nākamajai krīzei un vai pie apvāršņa jau gaida jauns vīrusa paveids, bet līdz ar viņu – kārtējais saslimšanas, nāvīšu vilnis, to šobrīd pavisam droši apgalvot neuzņemsies neviens. Pat ne Pasaules veselības organizācijas eksperti, kas lēš, ka omikrons, kurš lipīgāks, bet savās izpausmēs – maigāks, varbūt varētu vēstīt arī par pandēmijas galu vai vismaz atelpas brīdi. Taču…“Šis vīruss mūs ir pārsteidzis vairāk nekā vienu reizi, tāpēc mums ir jābūt ļoti uzmanīgiem,” turpina PVO Eiropas reģiona direktors Hanss Klūge. Un, kaut mani saukā par “valdības pa…uzu” (jā, atkal pašas pieredze!), tomēr atļaušos šīs un citu ekspertu rekomendācijas ievērot, kā arī, ja vien iespējams – ieteikšu tās arī citiem.