Tik dažādais smukums

Tā bija pavēla sestdienas pēcpusdiena, kad laimējās iet cauri vecajam Tukumam. Man nebija mērķa meklēt pilsētas garu vai ko jaunu šai vietā, taču pieķēru sevi atceramies reiz jau izjustas un varbūt pat aprakstītas sajūtas, kas uzrunāja no atvērta loga – līdz ar vārītu kartupeļu smaržu un sarunām pie pusdienu galda. Un tas mudināja apstāties un izjust to patiesību, kādu šī iela un arī citas tai apkārtnē elpo katru dienu. Mājas smaržu…

Te, mazajās, bruģētajās ieliņās, salīdzinoši mazās devās ienāk svētku spožums, bet tas nenozīmē, ka neienāk svētki. Ja pieņemam, ka svētki ir katrā sirdī un mājā un tikai pēc tam nāk uz āru publiski, te atradīsim daudz vietu, ar kurām lepoties. Sakoptas mājas ar zālienu līdz ielai, jaunus logus (lai piedod tie, kas atšķir plastmasīgos no koka) un jumtus, te ir mazdārziņi logos un pagalmu malās. Tikai te var ieraudzīt jauno pāri kāzu tērpā, kas nekautrējās visai pilsētai rādīt savu prieku un neielēca kāzu limuzīnā uzreiz pēc laulībām, bet izmet līkumu tieši pa šīm ielām…

Un vēl šo māju pagalmos dzīvo draiskulīgi bērni, kuri nav stumdāmi un ilgi mudināmi piedalīties svētku aktīvajā daļā, jo ikdienā tādus smalkumus apkārt neredz; ja vajadzēs – viņi skries, zīmēs, taisīs putnubiedēkļus, klausīsies koncertu un ēdīs cukurvati līdz ģībonim vai, kamēr nauda beigsies…

Un vēl te ir tik laiski izlaidušies kaķi, ka gribas tiem nolaisties blakus – tik mierīga te šķiet kaķu arī cilvēku dzīve… Un šais ielās nereti mana arī svētku “atblāzmu”, tādus dikti grīļīgus stāvus, kas meklē drošāku patvērumu. Te kā ielas un mājas, tā suņi viņus sargā.

Arī tāds ir Tukums. Tā ļaudis nereti saka, ka smukums šai vietai paejot garām – te celiņus labo retāk un bedres neaizber mēnešiem; te ūdens jānes no akas un uz tualeti jāiet pagalmā. Bet te līdz sirds smeldzei viss šķiet ir pa īstam. Varbūt tāpēc tieši uz šejieni ļaudis nāk gleznot, bet svešie no citurienes mēģina to īsto Tukuma dzīvi, to īsto drēbi sajust. Te, kur māju sajūta smaržo.