Tiešām nesaprotu…

Mana vecmāmiņa jeb māte, kā mēs ģimenē viņu saucām acīmredzot cietās zvejnieku sievas dabas dēļ, bija vienkāršs cilvēks. Viņa nebija gājusi skolā vairāk par pāris klasēm, un bija viņas dzīvē arī posmi, kad nācās cīnīties gan ar smagām likstām, gan netikumiem. Taču dažas mātes tā – it kā pavirši – pār plecu izmestās pamācības manā dzīvē ”strādā” joprojām. Piemēram, lai kāda būtu gribēšana un vajadzība, lai cik nekaitīgi liktos pacelt, paņemt to, kas citam nokritis, pazudis, aizmirsies, – to nedrīkst! Neko, kas nav tavs, ņemt nedrīkst. Nedrīkst, un viss, un nekādi ”kāpēc”! Lai gan, vienā no retajām reizēm, kad ar māti izdevās parunāties jau manos pieauguša cilvēka gados, viņa ar piemēriem iz dzīves arī paskaidroja to, kāpēc – ka manta un nauda, kas šā tā un pa kreisiem ceļiem nākusi, tā arī – ”kā pa reni” ar bērnu vai mazbērnu rokām vai ar lielu blīkšķi vēl paša ierāvēja dzīves laikā – aiziet. Aiziet, vēl pašus kampējus līdzi paraujot…

Un tad vēl: ”Nebrīnies!” Tas tika teikts gan tad, ja kāds šausminājās par otra nelaimi, tai skaitā par kādu fizisku defektu, gan tad, ja, tēlojot izbrīnu, tiecās kādu nosodīt no sērijas ”ak, kungs, nu kā gan viņa/viņš tā varēja!?”

Tam ”nebrīnies!” gan līdzi nāca arī tikpat strikts skaidrojums: ”Ka pašam nepiemetas!” Varu vien piebilst, ka nu jau savas gana garās dzīves laikā par šo vienkāršo dzīves likumu patiesumu nācies ne reizi vien pārliecināties. Ne viens vien, kas no augstiem plauktiem citus pareizi – sociālistiskam, tikumiskam u.tml. cilvēkam atbilstoši – dzīvot mācījis, kauninājis, gan izgāzies kā veca sēta, gan dubļos dziļāk par citiem vārtījies.

Kāpēc to visu stāstu? Lai atklātu, ka, redz, neskatoties uz manī tiešām cieši iedēstītu pārliecību, ir brīži, kas tomēr liek tai iebilst. Es tiešām un no visas sirds nesaprotu… kampējus! Gan tos, kam ļoti daudz kas ir, bet… nekad nav gana. Gan arī tos, kas, kā saka, par santīmu ir gatavi uti kājām uz Rīgu dzīt. Tas ir, es saprotu, ka finansiāli turīgi un pat ļoti bagāti cilvēki turpina darbu savā profesijā, savā uzņēmumā un grib strādāt, kā tas biznesā paredzēts, – ar peļņu. Tā ir šīs, teiksim tā, profesijas iezīme. Ziniet, protams, neatbalstu, bet varu saprast arī azartiskos, kam biznesa darījumi, tai skaitā pelēki un puspelēki, ir gluži kā spēle, nu, teiksim, seka vai zolīte.

Taču tiešām nesaprotu tos, kam vairāk un vairāk vajag par katru cenu! Nu nesaprotu tos, kas tad šmugulējas un turpina iedzīvoties uz ukraiņu asiņu rēķina. Nesaprotu arī tos lauksaimniekus, kas līdzās citām, kā pirms tam šķita, visai saprātīgām prasībām, nu ar putām uz lūpām un traktoros salēkuši, ber uz zemes ukraiņu graudus vai, kā pie mums, cīnās par 10 metriem aizsargzemes ap ūdeņiem. Sak, nu parēķiniet, cik daudz graudu un naudas tā aizlaižam vējā! Jā, un tas nekas, ka tā aizsardzība jau ne pret graudiem un sēju, bet pret ķimikāliju izmantošanu mūsu jau tā krietni piesārņotajās ūdenstecēs! Ziniet, kad šitādus paklausās, tad teju vai jāpiekrīt tiem, kas dažas lauksaimnieku prasības visai trāpīgi apzīmējuši visai kodolīgi, sak, ”nauda mūsu – sū..i jūsu”.

Jā, un nekādi nevaru saprast, piemēram, arī nu jau gana daudz pieminētos «Tukuma piena» pusvadītājus, vadītājus un virsvadītājus. Viens, ka darba spēka trūkuma un vispārējas informētības laikā, kad ko līdz galam un uz ilgu noslēpt tiešām ir grūti, atļaujas gadiem tik lielā un Eiropā dislocētā uzņēmumā darboties kā trešās pasaules vergu tirgū. Tas ir ne tikai nelietīgi, bet, piedodiet, arī vienkārši stulbi. Bet vēl stulbāk ir, ja, labi zina, ka reāli tiek pārkāpti tik daudzi drošības noteikumi un tiešām totāli arī virkne cilvēktiesību, taču neatzīst savas kļūdas un necenšas tās labot. Būtu taču tikai normāli, ja tad, kad kāda nelaime gadījusies (un ražošanā, tai skaitā arī gana pārdomātā un sakārtotā, diemžēl viskautkas gadās), tas mazākais, ko vari darīt, ir cietušajam palīdzēt! Pabalsts, kas ne pēc papīriem, bet pēc tiesas un taisnības taču pienācās visiem pienotavā sakropļotajiem. Nu būtu taču tikai normāli, godīgi un arī cilvēcīgi, ja faktiski bez darbspējīgas labās rokas palikušajam jaunajam puisim to solīto datoru tomēr būtu nopirkuši, vai ne? Ja gadiem ir uzvārījušies ar gultas vietu izīrēšanu   pārbāztos dzīvokļos, tad kaut savos maciņos, ja ne citādi, būtu varējuši atrast arī tik daudz naudas, lai samaksātu Klaudijai (un iespējams, vēl arī cietiem) kaut par ārstēšanos! Bet nē, še tev – pat tos 100 eiro par gultas vietu neaizmirsa iekasēt…

”Nu, lai jau viņiem tiek, ja domā, ka vairāk vajag!” – arī šis ir viens no mātes vēlējumiem. Un parasti tajā ieskanējās kaut kas no tiem buramvārdiem, ko viņa teicās no savas mammas pārmatojusi un reti, bet īpašos gadījumos tomēr lika lietā…