Pērn augustā saskaitīju četras saulainas dienas, un – cik to bijis šovasar? Desmit sanāks? Šonedēļ daudzviet laukos vālo sienu, bet – kas lai zina, vai pēc kārtējā lietainā daudzdiennieka nebūs jāatstāj zemē…?
Varbūt nav ko bēdāt – lielsaimnieki saliks skābsiena ruļļos, citiem liellopu praktiski nav, bet Eiropa par laikā nopļautu pļavu samaksās subsīdijas? Un lai tā labība līkst un slīkst veldrē – badā taču nemirsim; lielveikali pilni ārvalstu labumu – pa daļai mūsu pašu tautiešu saiņotiem mandarīniem, āboliem, kāpostiem, kartupeļiem… Mēs badā nemirsim, ja tuvināsimies pilsētām, kā to iecerējusi labklājības ministrija – kazi, laukos paliks tie, kam stiprākas saknes, un viss sakārtosies!?… Tieši par šo lauku tukšošanos – polarizāciju starp pilsētu un laukiem (varbūt – cilvēku un dabu), iedomāju vakar, klausoties kādā vecā vīrā, kas, tā kā dziedniecībai pievērsies, stāstīja par jaunu laikmetu uz Zemes, kurā kosmosa spēki ar dabas stihiju palīdzību nomazināšot cilvēku skaitu līdz tādam minimumam, kas ļaus atjaunot Zemei tās zaudēto līdzsvaru. Mēs parunājām arī par maiju kalendāru un to, ka solītais pasaules gals blēņas vien ir, tomēr tas uzstādījums – kā izdzīvot nākotnē, palika neatbildēts… Ir jābūt ļoti apmierinātam ar dzīvi, lai tuvredzības klape ar klakšķi satraukumu par virpuļviesuļiem Latvijā pārvērstu par iespēju nopelnīt aculiecinieka balvu kādā no interneta portāliem; lai mežu vērtētu vien naudā; lai priekā par salūtu neaizdomātos par ķimikālijām, ko uzšaujam gaisā; lai uzskatītu maizi par veselīgu produktu, neaizdomājoties, cik tuvu šosejām labība audzēta… Tādā garā un tā joprojām var uzskaitīt simtiem iemeslu, kas degradē vidi, sabeidz veselību un neapdrošinātai dzīvībai nosit cenu… Diemžēl, kamēr cīņu par izdzīvošanu vai vienkārši ērtībām nenomainīs sadarbība un izpratne, tikmēr – pašiznīcinošās tendences vairosies…
