Tehnoloģijas piederībai par labu nenāk

andrīz pirms nedēļas salidojumā satikās Tukuma 2. vidusskolas skolēni; šovasar viens uz otru paskatījās arī Raiņa, Jaunsātu skolas un vēl citi skolu skolēni… Un tā sajūta it visur ir līdzīga – vairs nekrīt svarā, cik gadu neesi skolā bijis, cik gadu neesi klasesbiedrus redzējis un par sevi stāstījis, pats galvenais ir noticis – tu esi savā skolā, kas tevi pieņem, sagaida, neatkarīgi no niķiem, stiķiem vai sasniegumiem un tā, cik tālu pasaulē esi nesis skolas vārdu.

Var, protams, brīnīties, kas skolai tas ir par spēku, ka tā ik pēc pieciem gadiem spēj sasaukt pie sevis ne vien tos, kam par skolu ir labas atmiņas, bet arī tos, kam palicis rūgtums un kas par skolotāja netaisnīgu rīcību pat pēc 30 gadiem runā kā par vakar notikušu, un tomēr… Šķiet, gadi izlīdzina asumus, palīdz paraudzīties uz skolas gadiem ar pieredzes acīm, varbūt noņemt, bet varbūt tieši otrādi – uzlikt rozā brilles. Un varbūt tieši salidojums ir tas brīdis, kad ļaut zālei būt zaļākai un debesīm zilākām, jo skolai tas piestāv, jo tur pagājuši bērnu un jaunības dienu visdažādākie brīži. Un tieši skola ir tā vieta, kur, lai kādas pasaules zemes tu, cilvēks, nebūtu izvandījis, glabājas liecības gluži kā pirkstu nospiedumi, kas apliecina, ka vismaz šai vietai esi bijis piederīgs. Protams, ar papīriem vieglāk ir tām skolām, kas jaunākas mūžā, bet grūtāk tām, kuru vēsturē abi kari ierakstīti, un tomēr – ja vismaz kādā skolēnu sarakstā esi bijis, tad tas ir tas tīkls, kas skolai piesien. Un tāpēc, atgriežoties tajā pēc 10, 30 vai vairāk gadiem, tu tik ļoti meklē šo savu nospiedumu – kaut vismazāko rindiņu vai sevi kaut vismazākajā bildītē…

Un pārsteidzošs bija atzinums – cik labi, ka toreiz viss nenotika virtuāli, ka atzīmes rakstīja žurnālā un piezīmes – dienasgrāmatā. Ka viss tika pierakstīts uz papīra, iegrāmatots un salikts pa mapēm, kuras jāglabā gadu desmitiem. Vēsture taču būtu pagalam, ja saplīstu kāds cietais disks un viss, kas tajā ierakstīts, pazustu. Neiespējami? Tikai teorētiski. Praktiski tehnoloģiju laikmets, kurā viss notiek ātrāk un vienkāršāk, nenāk par labu piederībai un tevis nospiedumiem laikā, telpā un vietā.