Taisnīga attieksme atmaksājas

Nesen publicēti Ekonomikas sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) tā sauktā Uzticēšanās pētījuma rezultāti (https://www.oecd.org/en/publications/oecd-survey-on-drivers-of-trust-in-public-institutions-2024-results; plašāka analīze – arī LVportālā). Pērnā gada rudenī 30 dalībvalstīs veiktajā pētījumā secināts, ka joprojām krītas uzticēšanās gan dalībvalstu valdībām, gan parlamentiem. Savukārt Latvija, lai arī pagaidām visos radītājos ir ar uzticības līmeni, kas zemāks par OECD valstu vidējo, tomēr vienlaikus ir viena no retajām, kur uzticēšanās dažādajām valsts pārvaldības institūcijām mazliet mazliet, bet tomēr ir augusi. Tā uzticība Saeimas darbam palielinājusies par 3,94%, sasniedzot 28,72%; valdībai par 4,22% (arī 28,72%). Tāpat ir pieaugusi uzticēšanās ierēdniecībai (4,11%, sasniedzot 39,31%) un tiesām (par 4,36%, sasniedzot 48,36%). Iespējams, pārsteidzoši, bet visvairāk mūsu sabiedrība uzticas… policijai (51,59%), savukārt vismazāk – politiskajām partijām (12.51%). Taču attieksmē tikai pret vienu valsts pārvaldes institūciju ir vērojams uzticības kritums, un tās ir… pašvaldības (-1%; 41,1%). Kāpēc tā? Tāpēc, ka pašu vara ir tik tuvu un tās darbi vai, gluži pretēji, neizdarības ir pārāk labi redzamas? Varbūt tāpēc, ka pēdējos gados pieaugošo OECD valstu, tai skaitā arī Latvijas iedzīvotāju kopējo neapmierinātību ar izglītības un veselības aprūpes sistēmu tomēr saistām tieši ar pašvaldībām? Varbūt tā ir visu citu institūciju mestā ēna, kas kaut kādā mērā ķer arī pašvaldības?

Pētījuma skaitļi un to apkopojums saka, ka kaut kāda daļa taisnības ir visiem šiem apgalvojumiem. Taču kā vēl vienu būtisku neuzticēšanās iemeslu kā valdībai, tā arī pašvaldībām pētnieki min… arī uzticamas informācijas trūkumu.

Un šajā jomā, atceroties arī vairākus citus pētījumus, var gūt visai interesantus secinājumus. Piemēram, izrādās: jo ļaudis zinošāki, jo vairāk viņi lieto tieši neatkarīgus jeb īstus, tā sauktos tradicionālos medijus (avīzes, TV, radio), jo vairāk viņi spēj iedziļināties notiekošajā, spēj to izvērtēt, jo jūtas iesaistīti gan vietējās kopienas, gan arī valsts pārvaldē. Rezultāts, – viņi arī vairāk tai uzticas! Un attiecīgi – jo vairāk pašvaldības ieguldās ”savās avīzītēs, mājas lapās, feisbukos” un citos līdzīgos mediju izstrādājumos, tādējādi graujot patiesi neatkarīgu mediju pastāvēšanas iespējas, jo sabiedrība tām uzticas aizvien mazāk. Taču būtiskākais sabiedrības zaudējums situācijā, kad kādā konkrētā vietā vairs nav profesionālu un neatkarīgu mediju, ir tāpēc, ka īsti jau tad nav arī neviena, kas pašvaldībās notiekošo var pieskatīt, vienlaikus kritizējot un arī izskaidrojot notiekošo tūlīt un tagad. Tātad reāli tiek izjaukts varas līdzsvars.

Vēl pētījums ļauj secināt, ka būtisks iemesls, kāpēc uzticēšanās līmenis varai zems, ir sabiedrības noslāņošanās. Un tās sekas jau ir izkārtojušās secīgā ķēdītē. Proti, cilvēkiem ar zemākiem ienākumiem ir daudz grūtāk izmantot visus sabiedrības labumus un attiecīgi arī tajā iekļauties, viņi ir daudz vairāk nekā citi pakļauti dažādiem diskriminācijas riskiem, viņiem ir daudz mazāk iespēju izglītoties un iegūt uzticamu, faktos balstītu informāciju… Tāpēc pētnieki atgādina, ka viena no atslēgām uz sabiedrības augstāku uzticēšanos valsts (un arī pašvaldību) varai ir cieņpilna attieksme pret visiem cilvēkiem. Viens no ieteikumiem pasaka tieši: ir svarīgi ieguldīt taisnīgos un lietotājiem (ne ierēdņiem) draudzīgos publiskajos pakalpojumos. Vēl svarīgāk, – lai uz šiem pakalpojumiem, tāpat kā politiķu, ierēdņu un citu ”varas cilvēku” solījumiem, tiešām var paļauties… Un tas attiecas gan uz sabiedrisko transportu, kas, kā reizēm šķiet, kursē (vai arī nekursē) atbilstoši sev, ne braucējiem tīkamākiem maršrutiem un laikiem, gan aizvien nepieejamākiem pasta pakalpojumiem vai, piemēram, zobārstniecību. Bet pašvaldības gadījumā vieni no svarīgākajiem ir arī cieņpilni sociālie pakalpojumi un taisnīgs teritoriālās infrastruktūras un komunikāciju (ceļu, ielu, ūdensvada, kanalizācijas) klāsts visā tās pārvaldītajā teritorijā. Te sarežģītākais stāsts noteikti varētu būt par mūsu ir kā bagātajiem, bet komunikāciju ziņā pilnībā atpalikušajiem jūrmalciemiem. Bet arī tepat, novada centrā, ir par ko padomāt. Tā, piemēram, kā savas pilsētas patriotei un par budžetu un izmaksām informētam cilvēkam man prieks par katru noasfaltēto un komunikācijām aprīkoto, tai skaitā vēl tikai attīstības stadijā esošu mikrorajonu. Tajā pašā laikā, neslēpšu – īsti neliekas taisnīgi, ka remonta laikā solīja, bet tagad tomēr neatradās nauda visas nograutās Ziedoņu ielas izbūvei. Tāpat kā nedaudz skumji noraudzīties uz manu dzimto mikrorajonu Jauntukumā, kur pēdējā 10-gadē nav pat dzirdēts par iecerēm mālaini glūdaino ielu asfaltēšanu kaut kad – kaut kādā nākotnē. Droši vien par līdz pusei noasfaltēto un tāpat pusratā ar notekūdeņu kanalizāciju aprīkoto Ošu ielu runāt būtu nepiedienīgi. Pietiek jau, ka daži kaimiņi domā – viņiem jācieš manis, lecīgās avīžnieces dēļ…

It kā jau nekā jauna, bet… ir vērts padomāt, īpaši tiem, kas gatavojas startēt nākamā gada pašvaldības vēlēšanās.