Piekritīsiet, ka viss jaunais, lai cik arī interesants tas nebūtu, nereti nāk ar lielām mokām un pārdzīvojumiem, taču, kad esam to jauno apguvuši, pārņem gandarījums. Protams, ar šo es domāju tos gadījumus, kad ir skaidri zināms, kāpēc mums viena vai otra lieta ir jāmācās. Ja cilvēks vai pat liela daļa sabiedrības īsti to nesaprot, tad jautājums ir, kā vārdā mums kaut kas ir jāmācās vai jālieto? Un – kurš būs tas, kas gūs lielāko labumu?
Ja runājam par jauna mācīšanos, Latvijā tā iegājies, ka ar šādu nosacījumu nāk katrs jauns gads. Šo – 2018. gadu – sākām ar e-veselības apgūšanu un e-receptēm. Kā skarbi teica kāda laikraksta lasītāja, kopš brīža, kad receptes vairs neesot viņas somā, bet virtuālajā vidē, viņa nekad vairs nevarot būt droša, vai tiks pie vajadzīgās zāļu devas laikā, vai netiks, jo iespēja saņemt zāles vairs neesot atkarīga tikai no viņas un ārsta vien – pa vidu ir sistēma, kas mēdz nestrādāt, uzkārties un vispār neatvērties. Konkrētajam cilvēkam vairākkārt bija nācies iet uz aptieku pēc zālēm un ikreiz mierināt drebošo sirdi, ka viss būs labi. Bet ko darīt tad, ja esi 30 kilometrus tālu no aptiekas vai ja esi atkarīgs no autobusa?! Tā vien šķiet, ka kārtējo reizi izveidota sistēma, domājot tikai par… pašu sistēmu vai – galvaspilsētas iedzīvotājiem, kas, nesaņēmuši pakalpjumu vienā aptiekā, to var saņemt citā… Vai kāds maz apjēdz, ko slimam cilvēkam nozīmē ik reizi satraukties, vai viņš dabūs zāles, vai nē?
Un šis nav pirmais gadījums, kad liekas, ka valsts politiķu un ierēdņu personā domā par savām ērtībām, bet nedomā par cilvēkiem.
Aizvadītais gads daudzviet atnāca ar ziņu, ka Valsts ieņēmumu dienests aicina iedzīvotājus izmantot elektroniskās sistēmas, taču tas, ka arvien vēl daudzi izvēlas klātienes kontaktus, apliecina cilvēku garās rindas Tukuma novada domē, kur VIDam ir savs kabinets. Un šajās rindās nesēž tikai seniori, bet arī jauni un spēka gadu cilvēki. Jā, iespējams, viņiem nav interneta, bet tikpat labi veidlapas izdomātas tādas, kas nav priekš cilvēkiem…
Un vēl vienu gadu iepriekš arī bankas nāca ar optimizācijas ideju un daudzviet savas filiāles samazināja. Turīgajām bankām maz interesēja konkrētā cilvēka – viņu klienta – iespējas un tas, ka, lai nokārotu formalitātes, kādam tagad jābrauc uz kaimiņpilsētu. Protams, varētu jau priecāties par iespēju redzēt kaimiņu novadus, ja vien tas nemaksātu ceļa izdevumus, kas pensionāriem ir pamatīgs robs viņu ikdienas iztikšanā.
Tā, lūk, dzīvojam, iekļauti dažādās miljoniem eiro vērtās sistēmas, cerot, ka ar tām visām tiksim galā. Tomēr nereti paliek sajūta, ka sistēmai ir labi tāpat – tā ir vissvarīgākā, ne jau kaut kāds tur… cilvēks.
Tie esam mēs paši,kas šādus gudriniekus ievēl Latvijas Saeimā,bet pašiem viņiem šādu problēmu nepastāv,neaizmirstiet to rudenī kad atkal dosieties vēlēt.
Visi nāk no laukiem . Iedzimtu rīdxinieku valsts pārvaldē ir maz. Tikai tie laucinieki diemžēl aizmirst savas saknes, kad pie siles tiek…
Ir teiciens, – kādi vēlētāji, tādi arī ievēlētie deputāti. Savukārt vēlētāji, pateicoties 4.maija režīma ieviestajai tautas debilizāciju nodrošinošajai Boloņas izglītības sistēmai, ir tādi kādi ir. Arī režīma nofraktētie speciālistu kadri ar īpašām prāta spējām parasti izcelties nemēdz, jo darba devējam nepatīk gudri un spriest spējīgi darbinieki. Ir jāsaprot, ka, neveicot drakoniskas reformas, nekas labs mūsu valsti sagaidīt nevar. Ar to ir vai nu jāsamierinās vai steidzīgi jāņem kājas pār pleciem un jāmūk no šī murga uz neatgriešanos.