Līdz ar pavasara ziedēšanas brīnumu atnākusi arī Mātes diena, kuru Latvijā un Igaunijā svin maija otrajā, bet Lietuvā – maija pirmajā svētdienā. Simboliski, ka arī dabā šajā laikā tiek likti pamati jaunam dzīves turpinājumam, kas izpaužas ziedošos dārzos, mežos, putnu dziesmās, varžu kurkstēšanā, it visā – atliek vien tikai vērīgāk paskatīties un ieklausīties. Latviešiem šos dzīvības procesus izsenis pārrauga Māte – Vēja māte, Meža māte, Lauku māte, Zemes māte, Jūras māte…
Pasaulē par Mātes dienas tradīcijas aizsācēju uzskata amerikānieti Annu Rīsu Džārvisu Amerikā, kura par godu mātei baznīcās rīkojusi dievkalpojumus. Latvijā Mātes dienu sāka atzīmēt 1922. gadā draudzēs un biedrībās, bet vēlāk maija otrā svētdiena oficiāli kļuva par svētku dienu. Vēlāk gan to Latvijā pārdēvēja par Ģimeņu dienu, okupācijas laikā aizstāja ar 8. martu – Starptautisko sieviešu solidaritātes dienu, bet nu atkal esam atgriezušies pie tradīcijas, kuru par nozīmīgu uzskatīja gan mūsu senči, gan arī to tādu uzskata daudzās pasaules valstīs.
Šī ir diena, kad varam savu mīlestību un uzmanību apliecināt māmiņām, vecmāmiņām, vecvecmāmiņām, sievasmātēm un vīramātēm. Tiesa gan, šā brīža ārkārtas stāvokļa apstākļos nekāda kopīga svētku svinēšana, ja vien nedzīvojam kopā vienā mājvietā, nesanāks, tomēr kaut nelielu, tomēr mīļu uzmanības apliecinājumu – pārsteigumu: viņas mīļāko ziedu pušķīti vai kādu našķi, vai varbūt kādu zīmējumu, veltījumu dziesmā vai dzejā varam sarūpēt katrs savai māmiņai…
Ir jānovērtē un jāpriecājas par katru dienu, ko pavadām kopā ar saviem mīļajiem, jo laiks kopā būšanai šajā dzīvē nav dots pārāk garš. Daudziem šajā dienā ceļš būs mērojams uz kapsētu, lai pateicībā aiznestu ziedus māmiņai bet, ja to nevarēs, tad iedegs sveci un kādu brīdi pakavēsies atmiņās par aizvadīto laiku, mūžā piedzīvoto un skaistajiem pavasariem, kas priecāties par dzīvības brīnumu liek mums visiem katru gadu no jauna. Par to visu sakām paldies dzīvības devējai – katrs savai Mātei.
