Lai arī dzīvojam it kā tehnokrātijas pārņemtā un racionālu apsvērumu noteiktā sabiedrībā, vismaz te, Latvijā, ļoti skaidri iezīmējas arī mūsu ciešā saikne ar dabu. Daba ir visapkārt, paši esam tās daļa un, šķiet, tautas vairākums to apzinās labi. Un ne tikai tāpēc, ka līdz nošķirtas dabas stūrītim, te dzīvojot, varam nokļūt, vien pasperot soli. To apliecina arī seni ticējumi, paražas un svētki. Un pat tad, ja mobilais tālrunis kā atgādinājumu neieraksta, ka šodien ir Mārtiņdiena, televīzijā vai radio pateiks un izstāstīs – gan par dienu, gan par tās tradīcijām.
Jā, modernais laikmets piedāvā gana daudz izvēļu. Grūtākās – lasīt, klausīties, mācīties, domāt… Var arī vieglāk, iemetot acis te Mēness, te Saules kalendārā vai cenšoties pasaules notikumus skaidrot, raugoties dažādi tulkotās zvaigžņu kartēs. Re, interneta lapā pat Latvijas valsts liktenis ar saules un mēness aptumsumiem skaidrots… Protams, tam visam var ticēt un var arī neticēt, tāpat kā svinēt vai nesvinēt Mārtiņdienu. Taču acīmredzamo un sajūtamo nenoliegsi. Ja arī kaut kas no gadskārtām, ar saules ritējumu saistītajiem senču godiem, skolā mācoties, būs paskrējis garām, to taču redzam skaidri – Mārtiņdiena tiešām ir īsais laiks, kad lauku darbiem pieliekams punkts. pieliek punktu lauku darbiem. Nu vismaz šogad tie, kam dārziņi un mazdārziņi, var laimīgi nopūsties, jo, pat ja arī kaut kas vēl uz lauka bija palicis nesavākts, var droši par to visu neuztraukties – to tāpat apklājis sniegs. Un tā kā ticējums vēsta – ja Mārtiņdienā sniegs ir uz jumtiem, būs gara ziema, tas nozīmē, ka mieru lauku darbiem varam ļaut līdz pat pavasarim.
Un vēl tradīcijas vēsta, ka Mārtiņdienā beidzas veļu laiks – tāds klusuma pilnais pārdomu mirklis, kas jau kopš Miķeļiem aicināja domāt gan par pagātni, gan to, ko tā nesusi šodienai. Iedegt svecīti un pieminēt Aizsaules dārzus kopjošos tuvos un mīļos, nesmieties, ja jāpaklusē… Bet vēl pirms Mārtiņiem aizdegtajām svecēm līdz pat Ziemassvētkiem jāuztur ticība, ka Saulīte atgriezīsies. Tām piemiņas gaismā jādeg rīt, 11. novembrī, kas jau 99 gadus Latvijas vēsturē iezīmēts kā Lāčplēša diena. Tām jāstaro lepnumā par savu valsti arī 18. novembrī. Svecīšu liesmiņām jāsargā, jāmierina un jāuzmundrina, ja piemirstas, ka tumsai pa pēdām pavisam noteikti atkal seko gaisma…
Un ja reiz svētki, to svinēšana ir tradīcija, – tai jāseko gadu no gada, ja tradīcija – tai jānāk no vecvecākiem pie bērniem, no bērniem – pie mazbērniem un mazmaz… bērniem. Tā visiem kopā veidojot Mūžīgās Dabas ritu – no Mārtiņiem uz Ziemassvētkiem, Lieldienām, Jāņiem, Miķeļiem, uz atkal jauniem Mārtiņiem…