Nav īsti gulēts un darba tik daudz, ka pusdienām laika neatliek. Kamēr vēders sāk jau uzstājīgāk rūkaļot, kāds piezvana un arī kaut neapmierināti uzrūc. Biroja tehnika neklausa, bērni nav sazvanāmi… Gan jau katram tādi vai vismaz ļoti līdzīgi brīži ikdienā gadījušies, kad šķiet viss un visi nostājušies pret tevi. Teju vai jākrīt zemē un jālaiž vaļā lielais brēciens!
Taču, protams, neesam jau nekādi tur bērni, un pat, ja pret vakaru sāk šķist, ka acis no dobuļiem spiežas ārā, visas tās nebūšanas risinot, kaut kā pa pieaugušo modei tomēr ar to cenšamies tikt galā. Pagulēšana, nomierinoši šaušalīgs detektīvseriāls, pastaiga svaigā gaisā – katram sava īpašā recepte.
Bet tāpat kā mēs neesam bērni, arī bērni nav nekādi mazie pieaugušie! Reizēm tas tomēr piemirstas, jo gribas taču, lai tieši tava atvase būtu tā apzinīgā, nosvērtā un priecīgā, allaž mācētu uzvesties un ar pirmo mēģinājumu apgūtu visu jauno. Taču, ja pašiem pieaugušajiem tas reizēm nākas tik grūti, kāds pamats domāt, ka bērniem tas izdosies kā uz burvju mājienu? Ceļš uz pašpietiekamu personību taču ir gana grūts un reizēm – vairāk process, nekā tiešām sasniedzams gala mērķis. Bet nu pasprūk jau reizēm tas: “Ko tu tā kā tāds bēbis!?…”
1. jūnijā atzīmējām Starptautisko bērnu aizsardzības dienu. Tas nav tikai iemesls, lai papildus padomātu, kā pavadīt laiku ar ģimeni, bet par bērnu vietu sabiedrībā kopumā. Vai viņiem ir pieejamas un pēc iespējas līdzvērtīgākas izglītības iespējas? Kā ar veselības aprūpi? Tāpat, – vai esam gana neiecietīgi pret dažādām vardarbības formām – gan ģimenē, gan skolā, gan uz ielas? Galu galā, kādu priekšzīmi rādām, audzinot jauniešus par nākotnes pilsoņiem – apzinīgiem un tādiem, kuri ciena viens otru, kā arī savu valsti un tautu šī vārda visplašākajā nozīmē? Vai tomēr… tādus, kā paši, – karojoši neiecietīgus pret visu un visiem? Ar to pēdējos, šķiet, grēkojam visbiežāk, jo gānīšanos par to, ka valdība un prezidents (skolotājs, audzinātājs, priekšnieks, kaimiņš…) ne tāds, lēmumi stulbi un vispār “jābrauc prom“, publiskajā telpā dzird nomācoši biezā slānī. Un uz šī fona pat šķiet mazliet komisks tas bieži dzirdētais sašutums par to, ka jaunieši nav ne pārāk patriotiski, ne pārāk politiku zinoši, ne pārāk iecietīgi un pieklājīgi…
Tāpat vardarbības problēma, kā atzīst eksperti, nekur nav zudusi. Un ja nu ne gluži tā, ka vecāks pilsētas centrā var brīvi savu bērnu iekaustīt, tad tas, kas notiek aiz slēgtām durvīm, arvien ir lielais nezināmais vai arī vienkārši – ne pārāk līdzcilvēku pieskatītais. Bet tad, kad šī ”mājas” vardarbība spuraini destruktīva jaunieša izskatā kļūst jau par acīmredzamu problēmu, var gadīties, ka risināt to ir pavisam grūti vai dažos gadījumos – pat neiespējami…
Tādēļ jau arī tas slavenais teiciens par to, ka svešu bērnu nav. Gan pašu, gan arī kaimiņu nelaimīgie, nesadzirdētie, neieraudzītie, vardarbībai pakļautie bērni ja ne šodien, tad rīt noteikti kļūs par visu kopējo problēmu… Un turklāt, ne tikai par mūsējo. Šodienas nelaimīgie bērni, kas ir pavisam droši, darīs nelaimīgus arī bērnus nākamajās paaudzēs. Gan savus, gan arī tos, kam liktens būs lēmis būt līdzās…
Ja Tukuma Bariņtiesa stradatu efektivak tad ari berni butu pasargati! Seiž 5 vistas kabineta un nedeļam risina ko darit ka vecaki nevar sadalit bernu un emocionali iespaido to nabagu bernu. Viņiem ir gruti savest kopa vecakus un veikt parunas ar abiem. Un tadi stasti daudz par Tukumu bariņtiesu, ja uztaisit stastu par Tukumu bariņtiesu tad ļoti daudz atsauksmes butu, ari interneta ir pietiekoši atsauksmes par to vistas kuti Bariņtiesu.