Sveicam valsts svētkos!

Uzvarā vien tik ir miers!

Atzīmējam Latvijas neatkarības atjaunošanas 32. gadadienu. Svinēsam Baltā galdauta svētkus, aicinot pie tā pulcēties ģimeni, draugus un Ukrainas kara bēgļus, un noteikti – ja ne skaļi, tad domās noteikti – pieminēsim arī to, ka ir liela laime dzīvot mierā un brīvībā. Un tas arī nozīmē brīvību izlemt, ko likt goda vietā un ko ne. Tāpēc jau trešo mēnesi daudzviet blakus mūsu valsts sarkanbaltsarkanajam karogam plīvo zili dzeltenais Ukrainas karogs – cieņai, solidaritātei un atgādinājumam. Patiesībā izlikt Ukrainas karogu ir mazākais, ko vienas valsts iedzīvotāji var darīt, lai atbalstītu otru. Tā patiesībā ir kā laba zīme, norāde, ka te dzīvo, te gaida un te atbalsta ukraiņus. Tāda bezvārdu parole brīdī, kad izmisumā tik bieži nolaižas rokas…

Tieši Krievijas uzsāktā kara dēļ šogad mūsu Neatkarības atjaunošanas diena izskanēs pavisam citādi, un to visi labi apzināmies. Un tas nav stāsts par to, ka agrāk – pirms gada, diviem vai trim – bijām aizmirsuši, kā tapa atjaunotā Latvijas valsts vai ka bijām (vai nebijām) mierā ar visu, kā tas daudzās jomās notika vai pēc tam izvērtās. Tās drīzāk ir pārdomas par to, ka līdz šim domai par neatkarību un savu valsti nemaz tik stingri nepieķērāmies, jo… laikam jau dzīvojām ar pārliecību: kas reiz izcīnīts, tas ir uz mūžu. Kad ikdienā ej uz darbu, uz skolu, kad dzīvo priecīgs, laimīgs vai skumsti, tu daudz nedomā, ka tam ir kāda saistība ar valsti. Tu vienkārši dzīvo, jo nekas tevi neierobežo… justies laimīgam, priecīgam vai skumt. Vai – sliktākajos piemēram, arī tad, ja gribi zākāties un lamāties un visās nelaimēs vainot valsti, arī tad neviens tevi tāpēc cietumā neliek. Varbūt pakrata ar pirktu, ja būsi bijis pārāk “daiļrunīgs”. Arī tāda – par laimi vai nelaimi – ir brīvības pievienotā vērtība…

Un tikai šobrīd, kad Ukrainā dārd artilērijai un mirst cilvēki, tā pa īstam saprotam, ka šajā pasaulē un ģeogrāfiskajā izvietojumā, kādā atrodas arī Latvija, nekas nav garantēts. Tieši otrādi – tas, ka ārkārtas somai jābūt sakārtotai, ir mazākais atgādinājums mums katram, ka tomēr nekas, arī neatkarība, nav uz mūžu. Jo īpaši, ja par to neiestājas, nav pat pārliecināti un nav arī gatavi aizstāvēt. Īpaši tagad. Tieši tāpēc ir tik svarīgi būt kopā ar ļaudīm no Ukrainas, aicinot viņus svinēt Baltā galdauta svētkus un atcerēties, ka Ukrainā savas valsts neatkarības 31. gadā arvien ir neatkarīga valsts, un esmu pārliecināta, ka 24. augustā to varēs īpaši atzīmēt, atceroties arī dzejnieka Raiņa vārdus: “Uzvarā vien tik ir miers…”