Pavasaris atnācis gan ar Meža dienām, gan lielo pavasara talku. Šie pasākumi viens otru lieliski papildina. Vispirms, protams, jāsakopj apkārtne, jāsavāc draza un jācer, ka kādreiz pie kārtības būsim tā pieraduši, ka, nometot plastmasas pudeli vai čipšu paciņu, beidzot sajutīsim pamatīgu diskomfortu…Savukārt Meža dienās esam aicināti stādīt birzis, alejas, apstādījumus pie baznīcām, skolām, slimnīcām un citām sabiedriskām vietām. Tā vismaz teikts politiķu parakstītajā aicinājumā.
Kaut gan šajos pasākumā visnotaļ ir tikai vislabākie nodomi, gribētos uz dažām lietām vērst uzmanību. Tāpat kā pieradinot dzīvniekus, arī stādot kokus, ir jābūt atbildības sajūtai un jau iepriekš jāparedz, kāda šī vieta izskatīsies, kad koks būs izaudzis liels. Vai nebūs tā, ka pēc tam būsim spiesti nākt ar zāģi? Un pašu stādītu koku nozāģēt būs tik ļoti žēl…
Un ir arī vēl kāda cita galējība – talkas sakarā centīgi tiek zāģēts viss pēc kārtas, turklāt – kā nu katrs šo darbiņu saprot. (Tukumā viens tāds neveiksmes piemērs ir ceriņi Meža ielā pie stāvlaukuma pretī bijušajai bāzei). Varbūt labāk kādu saimniecības ēku atstāt, koku un krūmu ieskautu, bet varbūt kaut kur citur vajag izzāģēt skatu laukumu? Varbūt ir kāda vieta, kur lapu zaļums nosedz nesmukumu, bet kaut kur citur lapas aiztur ceļa putekļus un piesārņojumu? Žēl, ka mums tik maz ir palicis atbildīgu Meža dienesta speciālistu, kuri šajā darbā ir kompetenti un kuru zināšanas varētu šādā talkā izmantot. Un tomēr, ja ņemam rokā zāģus, vajadzētu palūgt padomu zinošiem cilvēkiem. Dažos pagastos taču ir daiļdārznieki, no darba atvaļināti mežsargi, kas pazīst kokus, spēj modelēt ainavu. Tad talkas diena un Meža dienas mums atnesīs gandarījumu par paveikto ne tika pēc talkas, bet arī pēc daudziem gadiem.
