Uzzinot, manuprāt, pēdējā laika pārsteidzošāko jaunumu – par to, ka latviešu arhitekts Austris Mailītis septiņus gadus Ķīnā būvēja Lidojošo mūku teātri – kārtējo reizi sajutos patiesi lepna par Latviju un latviešiem. Tas nozīmē tikai vienu: ne tikai ķīmiķi un citi zinātnieki, sportisti, mākslinieki – visa mūsu zeme un tauta var būt un ir vislabākais, drošākais pamats, uz kura augt, veidoties un attīstīties spožiem talantiem, garā brīvām individualitātēm! Tās, protams, ir virsotnes. Taču neviena virsotne nav iespējama bez laba, stipra un kvalitatīva pamata. Un par to, manuprāt, esam atbildīgi mēs visi: ar savām it kā parastajām, necilajām, ne ar ko īpašu neievērojamajām dzīvēm, ar mazajiem darbiņiem, piezemētajiem sapnīšiem, sīkajiem prieciņiem (un dažām ne visai pozitīvajām rakstura īpašībām) nedrīkstam sagandēt to, kas top. Latvijā un pasaulē. Vēsturē un tautā. Mākslā un sadzīvē. Novadā un mājas pagalmā. Politikā.
Jāteic, ka tieši pēdējo gribētos pieminēt vismazāk, ja vien… netuvotos vēlēšanas. Un – kā par spīti – tieši tās, kurās “katram savs krekls – vistuvākais”. Pēkšņi saradies tik daudz censoņu, ka prāti mulst: kurš no viņiem ar sirdi un dvēseli raujas iztīrīt pašmāju Augeja staļļus? Kurš – tikai sevi apliecināt, savas ambīcijas apmierinot? Kurus politika interesē kā zināšanu, enerģijas un spēka pielikšanas punkts, vēloties patiesi labāku dzīvi? Kam tā ir tikai naudas pelnīšanas veids un labas dzīves priekšnoteikums? (Ir jau, ir mums te tādi, kas gana daudz “sastrādājuši” un tagad gribētu, lai tautas atmiņa ir iespējami īsāka un prāts – aprobežotāks…)
Atgriežoties pie visu veidu sasniegumiem, kas pasaulei ļāvuši – atkal no jauna? – uzzināt, kas ir Latvija un kādi ir latvieši, gribas sev un citiem atgādināt: mēs esam atbildīgi par to, kā pasaule mūs vērtē! Jo ne jau tikai telpā – zemē, valstī, uz ielas un mājās – mēs dzīvojam. Vispirmām kārtām mēs dzīvojam garīgajā pasaulē, un vissvarīgākie ir sasniegumi tieši gara pasaulē! Iekšējā brīvība, kur vieni par to nekā nezina un negrib zināt, bet citi – to augstu vērtē un sargā vispašaizliedzīgāk – arī ir nerimstošas cīņas lauks. To neapzinoties, par to nedomājot, mēs ikviens esam „bremze” valsts uzplaukumam, savai personiskajai attīstībai.
Pirms savu, latviešu, tautu dusmās vai muļķībā nodēvējam kāda sliktā vārdā, ielūkosimies spogulī: vai patiešām esmu gudrākais, čaklākais, taisnīgākais un viedākais? Spoguļi, kā zināms, nemelo. Un – acis neaizver…