Ja var ticēt plaši pazīstamajai fabulai, darbīgajām skudrām ir iestājies atpūtas un moralizēšanas periods, bet mākslinieciski noskaņotajiem sienāžiem – taisnošanās un iztikas meklējumu laiks. Skudras pedagoģiskā aizrautībā var nodoties pirksta kratīšanai un strostēt nabaga sienāžus par vieglprātīgo dzīvi vasarā, par iekrājumu neveidošanu. Mūsdienās var piesaukt arī tādus sisinātāju grēkus kā nepareiza bankas izvēle noguldījumiem un sava, bez šaubām, aplamā viedokļa paušana medijos. Klasiskajā versijā sienāži tiek atgriezti uz pareizā, tas ir, skudru, ceļa.
Tomēr modernākos fabulas variantos tiek atgādināts, ka daļa no darba augļiem likumīgi pienākas māksliniekiem sienāžiem, kas darbu atvieglojuši ar dziesmu un šo pasauli darījuši pilnskanīgāku. Tāpēc skumji, ka šogad Teātra zelta fondam, kurā uzņemti 18 aktieri vecmeistari un ar teātri saistīti mākslinieki, nav izdevies atrast sponsoru. Velta Skurstene, kas Teātra Zelta fonda paspārnē atrodas kopš šī gada, gan teikusi, ka svarīgākais nav materiālais atbalsts, bet gan iespēja “būt kopā ar tiem, kas vēl ir dzīvi, priecīgi un veseli”. Protams, aktrisei, kas savos spēka gados palikusi bez teātra, ir labāk zināms, kas šajā pasaulē ir vērtīgākais, un nav jau arī iespējams izmērīt mākslinieka sniegto prieku, enerģiju un dvēseles viļņošanos naudā un graudā.
Ko es varu piesolīt saviem mīļajiem ākstiem un kumēdiņu rādītājiem? Ļoti nozīmīgu vietu savā atmiņu kambarītī. Tā ir tieši tik paliekoša, cik man atvēlētais laiks. Te nav bijušo un aizgājušo, visi ir vienlīdz dzīvi manas pasaules veidotāji. Viņi ir līdzradījuši jaunu īstenību – apgarotāku un priecīgāku par esošo. Citi varētu teikt, ka tā patiesībā ir izdomāta, bet atcerieties Viju Artmani, kas, iemiesojusies aktrises Džūlijas Lambertes tēlā, teica, ka tas, ko mēs uzskatām par realitāti, patiesībā ir teātris, bet īsto dzīvi rada sirds un dvēsele! Un es piedodu visus Harija Liepiņa un Pēra Ginta grēkus, atceroties trako braucienu uz Zoria-Moria pili, un ticu, ka kādu Solveigas asaru Pērs izpirka, jo viņa māte šo pasauli atstāja bez bailēm, skumjām un nožēlas. Un vēl joprojām pa ziedošām pļavām mani nes Ģirta Jakovļeva vīrišķīgais un temperamentīgais pūtvējiņu Uldis, nekurnot ne par maniem sirmajiem matiem, ne par liekajiem kilogramiem…