Pagājuši jau 26 gadi kopš starptautiski 15. maijs tiek atzīmēts par Ģimenes dienu. Tātad šodien varētu būt nelieli svētki katrai ģimenei. Un vienlaikus tas noteikti ir brīdis, kad pārdomāt, kāds atbalsts nepieciešams un arī gūstams ģimenēm, jo īpaši tām, kurās aug kuplāks pulciņš bērnu.
Piemēram, Tukuma novadā jau vairākus gadus šādam atbalstam ir izveidota īpaša programma, taču, kad rūpīgāk to papēta, jāsecina – ja sākumā tajā bija ierakstīti tikai tie pasākumi, kas radīti, lai palīdzētu ģimenēm ar bērniem, tad šobrīd tā pārvērtusies par iestāžu uzskaitījumu un nereti arī plānoto darbu aprakstu, kas ģimenei neko reālu nedod. Ko līdz bērnudārzu uzskaitījums, ja tajos nav vietu? Vai ko dod iepriekšējo gadu apņemšanās, ja šogad šiem mērķiem budžetā atvēlēta vien apaļa nulle? Protams, šāda programma noteikti būs mazāk svarīga tai ģimenei, kurai ir laimējies ar vietu bērnudārzā, kurai ir puslīdz laba iztikšana un savs mājoklis – visdažādākos veidos tām ir salīdzinoši mierīgāka pastāvēšana nekā tām, kam tā visa nav un kas vai ik uz soļa ir atkarīgas no pašvaldības labvēlības, piemēram, trūcīgā vai maznodrošinātā statusa atjaunošanas ik pēc pāris mēnešiem, kāda pabalsta vai arī jau pieminētā mājokļa. Tieši mājoklis ir bijis tas lielais klupšanas akmens, kuru dēļ šīs ģimenes ir metušas kaunu pie malas un ar savu stāstu nākušas uz redakciju. Tas noticis tad, kad, kā izrādījies, pašvaldības piešķirtā dzīvošanai ”derīgā telpa” nereti izrādījusies galīgi nepiemērota, piemēram, bērnam invalīdam, jo uzbrauktuvi līdz pašvaldības ierādītajam dzīvoklim tur ierīkoja tikai pēc gada… Tas ir arī stāsts par ģimeni ar maziem bērniem, kam jālieto tāda koplietošanas tualete gaitenī, kurā bail pat ielūkoties, vai par tām mitrajām plastmasas logu “kamerām”, par ko pārvēršas dzīvoklis vecajā centrā ar plastmasas logiem…
Te pieskaitāmi arī ģimeņu stāsti par bērnu atstumšanu un skolotāju neiecietību vai par spiedienu mainīt skolu… Un ko te bērnam, viņa ģimenei palīdz dažādie Eiropas projekti ar konsultācijām un ”drošības spilvenu”, ja reiz vienalga jāmeklē cita skola?! Un vēl tas ir stāsts par to, ko bērniem darīt pēc skolas, ko ģimenēm darīt ar bērniem pēc skolas?! No ģimenēm dzirdēts, ka, kopš jaunrades nama vietā izveidota Mākslas skola (to vecāki novērtē kā visnotaļ lielu iespēju, tomēr…), vairs nav tādu vienkāršu interešu grupu, kur ikvienam bērniem būt un radoši darboties…
Par visu to, kas slejā minēts, atbildība normatīvajos aktos ir uzlikta pašvaldībai, kam par nodokļu maksātāju naudu būtu jāpalīdz tiem, kas paši to nespēj. Un ne jau tāpēc, ka negrib, bet tāpēc, ka kaut kādā brīdī, iespējams, nav bijis īstā atbalsta vai padoma. Diemžēl arī mūsu pieredze rāda, ko jau ne reizi esam teikuši, ka tām “sociālā tīkla” acīm ik pa laikam kāda ģimene izskrien cauri un cīnās pašas spēkiem, kā māk un kā spēj vai reizēm – arī nespēj… Ja kādam būtu spēka un laika šo ģimeņu mammās ieklausīties, nevis uztvert par prasītājām un sūdzētājām, tas varbūt saklausītu, ka mamma, kas atsakās no mājokļa dziļos laukos vai no šīs “dzīvošanai derīgās telpas”, gluži vienkārši vēlas to, kas labāks bērniem. Viņa savam bērnam, bet mums – apkārtējiem – būtu jāvēlas arī kopējas nākotnes vārdā.