Pēdējā laika politisko procesu apskatnieku galvenais zviedzam gabals saistās ar Valsts prezidentu. Nu ne gluži ar viņu pašu, bet vairāk ar viedajiem padomdevējiem jeb kancelejas darbiniekiem, kas brīžam ar Prezidenta muti runā dīvainas un pēc būtības pat pretrunīgas lietas. Jo īpaši tas attiecas uz tā dēvēto ”oligarhu lietu“, par kuru, ilgi un noslēpumaini klusējis, Raimonds Vējonis pēkšņi izspēra, ka, nu, jā, jā – vairāk atklātības jau valstī laikam tomēr noderētu gan… Un tūlīt, kas svarīgi, ar to pašu muti notika visai neveikla taisnošanās par to, kādēļ informācijai par kancelejas darbinieku piemaksām, kas mēdz pārsniegt arī pamatalgas, tomēr būtu jābūt slepenai informācijai (!). Argumenti bija gadījušies arī tādi aiz ausīm pievilki, no sērija, jums (tas ir tautai) neko vairāk nemaz zināt arī nevajag… Diez ko daiļrunīgāka nebija arī Prezidenta padomniece juridiskajos jautājumos, ja nemaldos, Kristīne Jaunzeme, kas kanceleju aizstāvēt bija izsūtīta arī uz Latvijas televīzijas diskusiju raidījumu «Tiešā runa». Nepretendēju uz tiešu citādu, bet nu doma bija tāda – ja nu darbinieks, piemēram, šo piemaksu saņēmis, jo viņa miris bērns!? Vai būtu labi, ja ar šo informāciju lieki apkārt valkājas arī citas personas. “Kā viņi (sērojošie vecāki – valsts ierēdņi) jutīsies?” Nez, kā nu jutīsies, bet, šķiet nedaudz dīvaini, ka kancelejas darbinieki ir kaut kādā mērā priviliģētāki vai vairāk sargājami nekā citi ierindas cilvēciņi, kuri arī taču strādā valsts labā.
Nu saka jau, ka skaitīt naudu svešos makos neesot īsti pieklājīgi, bet… joks jau tāds, ka tā gluži nav kaut kāda “sveša nauda“, bet gan teorētiski, gan arī pavisam praktiski visu nodokļu maksātāju kopīgi sapelnīta.
Saka arī, ka visiem tiem ziņkārīgajiem un sašutušajiem patiesībā vienkārši “skauž“ un skaudība, kā zināms, arī īsti neatbilst kristīgajām normām, uz kuru pamatiem balstoties valsts (tā liecina Latvijas Satversmes preambula). Bet atkal jau… Portāls «Delfi» kopš vasaras apkopo informāciju, pēc kuras citiem rakties amatpersonu deklarācijās varbūt nedaudz slinkums. Un tajā bija iespēja salīdzināt, cik saņem slimnīcu vadība, cik tiesneši un banku vadoņi, citas amatpersonas, taču līdz šim, kā šķiet, vēl neviens nav varējis mēroties turībā ar… zvērinātiem tiesu izpildītājiem. Iespējams, tas izdotos maksātnespējas administratoriem, ja vien viņiem nebūtu spēcīgas politiskās aizmugures, kas ļauj brīvi darboties un par saviem ienākumiem publiski neatskaitīties. Un tas, redz, gribot negribot, liek uzdot jautājumus par valsts prioritātēm, atalgojumu sistēmu jeb godīgumu kopumā. Tikai, acīmredzot, neviens šos jautājumu nemaz nevēlas dzirdēt…
Acīmredzot vienkāršajai tautai ir jāturpina dzīvot pēc principa: jel pacieties, debesīs labāki būs!