Skrējiens pēc miljoniem

Nav jābūt plaši citētam politisko procesu vērotājam vai «Ekstrasensu cīņu 2009» sezonas dalībniekam, lai paredzētu, ka valdībai priekšā pavisam grūši laiki. Un neba nesamierināmi pasaules uzskati te pie vainas vai sarkanzilzaļās līnijas, ko partijām tā patīk pirms vēlēšanām sev priekšā un aizmugurē vilkt, bet gan visvienkāršākā lieta uz pasaules – ai, nauda naudiņa…

To vajag visiem, jo, kā izsenis zināms, – nekas uz šīs grēcīgās zemes nav bez maksas (arī siers peļu slazdā – ne). Un tad nu sākas ikgadējais stīvēšanās čempionāts, mēģinot pārliecināt kolēģus valdībā, Saeimu, Finanšu ministriju un, jo īpaši, sabiedrību, par katras jomas “katastrofālo stāvokli“ un “neatliekamajām vajadzībām“, kuru īstenošanas dēļ, kā rādās, var gan budžeta deficītu piekoriģēt (palielināt deficītu jeb parādu, kas šobrīd ir Veselības ministrijas piedāvājumā), gan citām ministrijām mēģināt ko nošņāpt (kā iekšlietu ministrs, kas pat neslēpj, ka, viņaprāt, Aizsardzības ministrijai ar saviem 2% no kopbudžeta, tomēr vajadzētu padalīties). Un, jo vairāk klausies, jo trakāk šķiet un sāk rēgoties apokaliptiskas ainiņas par nākamo gadu, kad tā visa… nebūs.

Bet nav jau īsti kam oponēt, jo, skaidrs kā diena, ka vajadzības nav no pirksta izzīstas un arī partiju pieprasījumi ir visai loģiski. (Kas cits atliek, ja pirms vēlēšanām, sitot pie krūts, solīts?) Nu, piemēram, kaut vai Jaunās konservatīvās partijas rosinājums no nākamā gada par 70 eiro pacelt minimālo darba algu, jo šobrīd tā atpaliek no “iztikas minimuma”. Vai, piemēram, labklājības ministres tik tīkamais rosinājums minimālās pensijas bāzi palielināt no 66 uz 99 eiro. Tam un vēl dažām vajadzībām labklājības jomā būtu nepieciešami “vien” 27 miljoni.

Bet, pat neskatoties uz visu jau pieminēto loģiku jeb, drīzāk jāsaka, pamatotību, par to, kur tad tam visam naudiņu ņemt, politikā nodarbinātie pārlieku skaļi un bieži nerunā. Toties dzird tādus brīdinošus jaunumus, kā “Latvijas ekonomiskā izaugsme otrajā ceturksnī negaidīti zema ” vai “Budžeta uzraugi brīdina par neatbilstoši novērtēto nodokļu reformas ietekmi” (proti, aplēses par nākamā perioda finanšu izaugsmi esot mazliet pārspīlētas…), pat nepieminot faktu, ka tūlīt noslēgsies Eiropas Savienības plānošanas periods, kas nozīmē – uz jaunām ES fondu piešpricēm vairs var īsti necerēt (viss iztērēts, bet atlikušo apgūt būs diezgan grūti), bet par jauno kārtību – vēl tikai diskutēs.

Un uz visa šī haosa fona, kur vieni skrien pēc miljoniem, bet otri – tikpat aktīvi cenšas saglabāt kādu nebūt fiskālo disciplīnu (starp citu, kā norāda jau pieminētie uzraugi, kā Lietuva, tā arī Igaunija ir spējusi sastādīt bezdeficīta budžetu!), tikai laiks rādīs, vai sastiķētā valdība spēs noturēties. Personīgi ceru, ka tomēr jā, jo šķiet, ka citas “valdību alternatīvas“ ir vienkārši biedējošas. Tāpat kā ceru jeb drīzāk novēlu – ja kādai sfērai līdz saviem miljoniem tomēr izdosies aizsniegties, tad – lai tie krīt auglīgā augsnē! Mediķu algās (nevis būvēs un slimnīcu administrāciju apmaksās), iekšlietu struktūrā strādājošo motivēšanai (nevis dārgos un bezjēdzīgos ”aprīkojuma” iepirkumos), pārdomātās sociālās programmās, kas tiešām risina problēmas (nevis izliekas to darām!) u.tt. utjp.