Attēlam ir ilustratīva nozīme

Skolotājs – mazliet supercilvēks

Spēlēšana “Skolās”, tāpat kā “Mājās“ vai “Veikalos”, naudas vietā izmantojot ceriņkrūma lapas, bija manas bērnības neatņemama sastāvdaļa. Kaut kā jau tā diena sētā bija jāpavada un citu izklaižu, ja neskaita grāmatas, jau arī īsti tolaik nebija. Nācās bērniem pašiem visu ko sadomāt. Kā būtu, ja būtu un teju visiem brīvi pieejamas viedierīces būtu izgudrotas tos pārdesmit gadus atpakaļ? – to šobrīd ir neiespējami pateikt. Bet pilnībā saprotu, ka paplašinātā realitāte bērniem var būt daudz vilinošāka nekā pašu, nereti aiz garlaicības sadomātās spēlītes. Tādēļ, ko tur daudz nosodīt vai šausmināties – pirmkārt, tā tomēr ir un paliek vecāku atbildība (vai pacietība), cik daudz saviem bērniem ļaujam garlaikoties bez viedierīces rokās…

Bet ne par to šoreiz stāsts. Paaugos un vienā brīdī sapratu, ka veikalnieks no manis nu galīgi nekāds. Pat cenšoties notirgot zemenes no omas dārza, jutos kaut kā, nezinu, – neērti laikam. Savukārt par skolotājiem laika gaitā sāku domāt kā par kaut kādiem bez maz vai supercilvēkiem. Gan savu priekšmetu jāpārzina, gan, kas vēl svarīgāk, jāiemanās kaut ko no tā iemācīti veselam bariņam bieži vien ne pārlieku motivētu tīņu. Ne, ne… Cik nu pašai gadījies bērnu auditorijas priekšā stāties, tik allaž pēc tam esmu slīgusi dažādos pašpārmetumos. Sak, vai gana saprotami norunāju? Vai nebiju garlaicīga, vai varbūt – pat smieklīga? Kā to ikdienā vispār var izturēt?! Līdz ar to arī šī rotaļu pieredze manā gadījumā nepārauga kādā reālā darbībā, bet pietāti pret skolotāja profesijas nostiprināja gan.

Šo svētdien, 4. oktobrī, svinama Skolotāju diena. Visticamāk, apsveikumi un laba vēlējumi visus Latvijas pedagogus būs sasnieguši vēl pirms tam – gan oficiālie (vakar pašvaldība sumināja skolotājus Tukumā, šodien – Engures novadā), gan arī pavisam oriģinālie. (Piemēram, šodien no rīta Engures stadionā būs skolotājiem veltīta deja!)  Mazliet uzmanīgu svētku priekšvakarā gan dara nesenie ziņojumi par to, ka skolās arvien izjūt pedagogu trūkumu (augusta beigās atbildīgie bija saskaitījuši aptuveni 470 vakances!) un ka arī esošie – strauji noveco. Kur tam galam gals jeb iemesls, kādēļ skolotāju kļūst arvien mazāk, vēl arvien tiek meklēts un, kas interesanti, versijas par to ir dažādas. Vieni saka – tas atalgojuma un sarūkošā profesijas prestižā dēļ, citi atkal – problēma esot vairāk sistēmā. Proti, esošās demogrāfiskās situācijas apstākļos iecerētā skolu reforma notiekot pārlieku lēni un negribīgi…

Kaut kāda daļa taisnības gan jau, ka ir kā vieniem, tā otriem, bet risinājumu – kur rast tos zinošos, atsaucīgos un pedagogus jeb skolotājus ar patiesu aicinājumu, – jau tāpat būs jāmeklē un, kas svarīgākais, arī jāatrod mums visiem kopā!

Priecīgus un gandarījuma pilnus svētkus, Skolotāji!

Komentāri

  1. Vecā kaluma skolotāji bija ar autoritāti! Vairāk pievērsās bērniem! Šā laika – atstrādā savas stundas un prom, vairs nav pat elementāras empātijas! Savu pirmo skolotāju atceros ar patiesu cieņu. Arī vidusskolas laikā bija sevi un citus cienošas skolotājas, sevišķi labas atmiņas sistās ar sk.Lībeku, viņa mācēja aizraut ar savas priekšmeta apgūšanu, pat Zaļā zeme vairs nešķita, kā tāls apvārsnis! Skolās var strādāt tik tie, kas tiešām mīl bērnus….ne …algas dienas!

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *