Dabā valda intelekta nesamaitāts skaistums (tā savas varones izcilo daiļumu romānā «100 vientulības gadu» raksturojis kolumbiešu rakstnieks Gabriels Garsija Markess). Viss apsnidzis – balts un nevainīgs. Spelgonī tipinu uz mājām, cenšoties izvairīties no koķetīgā sala, kas mēģina iekniebt vaigā un stilbos, un izmānīt no sevis kādu viedu atziņu, kas noderētu redakcijas slejai. Bet galvā – Toričelli tukšums, ko uz brīdi iztraucē ķecerīga doma: vai nebūtu beidzot, pusmūžā, laiks piegrūst mēli pie metāla staba un ieraudzīt Rīgu? Labi, ka prāts nav pavisam apsnidzis.
Paldies Latvijas Televīzijai par sniegto medusmaizi – raidījumu «Aizliegtais paņēmiens. Operācija: “Latviešu valoda”» –, kas ļauj mest mieru raksta tēmas meklējumiem un turpināt pārdomas par sterilo un dzīvelīgo latviešu valodu (starp citu, datorprogrammai vārds “dzīvelīgs” likās svešķermenis, tā vietā tika piedāvāts lietot “dzīve līgo” – arī labs veids, kā paust dzīvesprieku, gaviles par esību). Raidījumā tika atgādināts, ka viens no Latvijas simtgades svinību sagatavošanas programmā izvirzītajiem uzdevumiem ir latviešu valodas cildināšana. Kad tuvāk iepazinos ar programmu un izlasīju, ka tās virsmērķis ir Latvijas sabiedrības valstsgribas stiprināšana, manās acīs programma pārtapa par ķencisko “progmāru”. Acīmredzot programmas veidotāji bijuši tāda emocionāla saviļņojuma varā, bezmaz vai sasnieguši katarsi, ka izrakstījuši latviešu valodai nabadzības apliecību, jo nevienu līdz šim zināmu vārdu, ar ko paust savas idejas, nav atraduši. Nu ir slūžas vaļā, lai aiz “valstsgribas” valodā rastos “miegagriba”, končugriba” un citas gribas un negribas. Es līdz šim biju domājusi, ka Latvijas iedzīvotāji pie savas valsts jau ir tikuši, bet tas laikam bijis tikai valstisks veidojums, ja jau tautā jāstiprina valsts gribēšana.
Raidījuma veidotāji kopā ar valodniekiem bija izveidojuši 15 izplatītāko kļūdu sarakstu, kas kalpoja par lakmusa papīriņu ministru un deputātu valodas pareizības izvērtēšanai. Izvēlēto personu valodas ķidāšanas laikā biju, maigi sakot, pārsteigta, jo 4 no 15 ravētajām kļūdām vairs netiek par tādām uzskatītas, vārdi “viennozīmīgi” (ar nozīmi ‘nepārprotami’), laicīgi (‘laikus’), nākošais/nākamais (kā paralēlformas) ir pierādījuši savu iederību latviešu literārajā valodā. Labi, ka pēc ministru un deputātu kļūdu labošanas valodniece Dite Liepa aizstāvēja minēto vārdu tiesības uz pastāvēšanu normētās valodas vidē. Bet ja nu kāds noskatījās tikai raidījuma pirmo daļu un vēl joprojām ir pārliecināts, ka teikt “ierados laicīgi” ir aplami? Kur dzīvo šie valodnieki, kas palīdzēja veidot kļūdu sarakstu, ja informācijas tehnoloģiju laikmetā ziņas par izmaiņām literārajā valodā līdz viņiem nav nonākušas? Vai Dites Liepas viedokli nevarēja uzklausīt agrāk un izlabot kļūdu sarakstu, lai nerastos nevajadzīgs informācijas mudžeklis? Neviens neiestājās par vārdu savienojuma “pie tam” lietošanu ar nozīmi ‘turklāt’ – tika norādīts, ka tā runāt nevarot, bet vārdnīcā šī nozīme ir minēta un šis vārdu savienojums labi iederas “pirms tam” un “pēc tam” draudzīgajā pulciņā. Atkal tika norādīts, ka “savādāk” vietā labāk lietot “citādāk” – tam nav nekāda pamata, jo “savādāk” jau nozīmē “citādi”.
Gan raidījuma vadītājs Bojārs, gan eksperti bija paškritiski un norādīja, ka pašiem daudz jāvingrinās, lai izkoptu pareizu, kuplu latviešu valodu. Pirmais ieteikums: tikt vaļā no “ā” vajadzības izteiksmes formās “jātiecas”, “jācenšas”, “jāatceras”.
Ir labi, ka valodas jautājumi tiek aktualizēti. Slikti, ja tas tiek darīts tā, ka skaidrība šajā jomā nevairojas.
Mūsdienu valodniecība – darbību imitējošs slaistu bars. Sēž un filozofē par kaut kadu sviestu. Skaita burtiņus, komatiņus un izgudro kaut kādus sviestvārdus!