Kad notiek kāda pašvaldības un iedzīvotāju tikšanās un kad tiek uzdots kāds, iespējams, pašpārvaldes pārstāvjiem neglaimojošs, kāds, viņuprāt, nepareizs jautājums, atbilde nereti ir iecirtīga – ”Mēs varam nedarīt neko!” Šie vārdi izskanēja arī Slocenes ielas iedzīvotāju sapulcē, kas tika rīkota, lai izskaidrotu ielas rekonstrukcijas dēļ šovasar gaidāmos apgrūtinājumus un neērtības. Tik daudz (vai vismaz) gudriem jau nu pašvaldības pārstāvjiem vajadzētu būt, lai saprastu, ka, tikai pārdesmit dienas pirms lielās rakšanas par to paziņojot, neviens viņiem paldies neteiks? Ja reiz konkursu par šīs ielas rekonstrukciju sludināja pavasarī, uzreiz varēja ar iedzīvotājiem runāt, sak, būs tā un tā…
Bet, atgriežoties pie tā, ka ”mēs varam neko nedarīt!” Neko tādu no domes virzīts pārstāvis nevar teikt arī tāpēc, ka viņam ir likums ar domes funkcijām (kas gan parasti tiek piesauktas, bet – cik savādi! – tiek piesauktas vien domei labvēlīgos gadījumos). Tāpat ir mazliet dumji ar vārdiem ”varam neko nedarīt” attaisnot savu nezināšanu vai nesagatavošanos sarunai, uz kuru nākot, taču bija labi zināms, ka jautājumi nebūs par kādu ielu Tumē vai Sēmē, bet gan par Slocenes ielu. Jau pirms nedēļas domes preses konferencē visus neskaidros jautājumus iedzīvotāju vārdā uzdevām – par to, kāpēc iebrauktuve Slocenes ielā no otras puses jāveido caur avotiem pārpilno parku? Kāpēc vēl pirms projekta apstiprināšanas jau parkā sadzīti mietiņi un ar krāsu nopūsti koki? Kur sabiedriskā apspriešana, ja tiek mainīts teritorijas plānojums? Kāpēc apbraucamo ceļu nevar veidot pa to celiņu, kas Slocenes ielu savieno ar Pļavas ielu un kuru jau tagad izmanto daudzi Jauntukuma iedzīvotāji? Taču sanāksmē pārliecinājāmies, vairums atbildīgo pat nebija iepazinies ar svarīgāko informāciju, tai skaitā pat ne ar ”situāciju dabā” un, protams, arī nekādus risinājumus un atbildes nebija meklējis. Tas liek secināt, ka suņi var riet, cik grib, bet karavāna – kā gājusi, tā iet tālāk… Cilvēkus neuzklausot un ar viņiem nerēķinoties. Protams, gadiem ritot, pie šādas attieksmes iedzīvotājiem būtu vajadzējis pierast, jo līdzīga situācija bija gan Stacijas ielas projektu apspriežot, gan Brīvības laukumu, – kur cilvēku tikai tāpēc vien pataisa par muļķi, ka viņš ir atļāvies uzdot jautājumus…
Bet, kas ir svarīgākais pēc būtības: domes darbiniekiem pat klusos nakts murgos nevar ienākt prātā doma neko nedarīt, jo iedzīvotāji jau ir samaksājuši par to, ka domes darbinieki dara, kārto, risina, palīdz un atbild uz jautājumiem un vēstulēm. Arī Slocenes ielas iedzīvotāji par to ir samaksājuši. Jo tieši viņi līdz ar citiem novada iedzīvotājiem ir pašu pārvaldes darba devēji.
Visa vara ir Domē,tāpēc jau arī tur laužas kā negudri,bet tikuši iekšā,spļauj tautai uz galvas,tad vairs tauta nav vajadzīga,nu ir ievēlēti un dara kā grib.Tā pati pagastu pārvalde.Bija novadu reforma,pārdalīja un apvienoja pagastus,bet personāžs palika tas pats katrā pagastā.Tad kāda jēga bija apvienošanai.Ja apvienoja pagastus,tad par abiem pagastiem ir viens amats.Tāpat tajā Domē,vai kāds par kaut ko atbild?Iedzīvotājiem jāiziet cauri birokrātijas režģim,lai dabūtu visus saskaņojumus un atļaujas,Dome vispirms izdara un pēc tam sakārto papīrus un projektus,lai gan tur katram amatam ir pretī cilvēks,kas saņem algu no budžeta.
Tāpēc jau Tukumā tik zems iedzīvotāju procents, kuri piedalījās vēlēšanās. Vai tad jēga kādu vēlēt, ja neuzklausa iedzīvotājus?
Ar informācijas apriti ir tā interesanti, no vienas puses bieza avīze, kur daļu aizņem dažādu projektu, saistošo noteikumu apraksti (copy – paste variantā), kas ir diezgan apjomīgi un formāli jau informē – lasi un ņem vērā, taču, kā rāda ikdienas dzīve – informācija “uzrunā”, ja tā ir īsa, precīza, konkrēta, kaut kā veidā norādoša uz to, ar ko tā ir uzmanības vērta, piemēram, notiks jau tuvākā mēneša laikā un ietekmēs salīdzinoši lielu kopienas daļu, vai arī kā atgādinājums-“lēmums pieņemts kādu laiku atpakaļ un tūlīt stāsies spēkā”. Konkrēts piemērs – iedzīvotāju sapulce Tumes pagastā 2017.gada martā -par Kuldīgas ceļa uzlabošanu, kā rezultātā iedzīvotāju dārziņos paredzamas vēl jau līdz galam neskaidras izmaiņas – kā no zila gaisa, iepriekš nekādos rakstu ruļļos un sarunās- cilvēkiem saprotamā veidā – nekā; taču uz sapulci jau sagatvoti krāsaini zīmējumi, mērījumi uut., to taču nevar (un nedara) vienā dienā, tātad, savlaicīgi, taču…Iespējams, kāds teiks, ja jau izlasīji projektu par ceļa uzlabošanu, tad taču tev vajadzēja arī saprast, starp rindiņām, arī šo lietu… Droši vien, diemžēl, lielākā daļa par to uzzināja tikai šajā marta sarunā…