Gatavojot publicēšanai materiālus par revolūcijas dienām Tukumā, visai daudz laika nācies pavadīt, iepazīstoties ar vēsturnieku pētījumiem par to, kā dzīvojām pirms 120 gadiem. Iedziļinoties šajos materiālos, rodas apjausma, cik laikietilpīgs, piņķerīgs un kvalificēts ir šis vēsturnieku darbs, kam pateicoties, mūsu acu priekšā no gadu desmitiem un simtiem sirmas senatnes atkal iznirst mūsu pilsēta tāda, kāda tā bija toreiz. Nu varam salīdzināt, kas aizvadītajā gadsimtā ir uzlabojies un kas – tieši otrādi – nolaists, regresējis vai neatgriezeniski zaudēts.
Protams, lielākajā pilsētas daļā infrastruktūra ir attīstījusies. Vairumu ielu klāj, kaut vietām bedrains, bet tomēr asfalts. Tas neapšaubāmi ir progress, salīdzinot, piemēram, ar pagājušā gadsimta 20. gadiem, kad vecais brauktuvju bruģis ir bijis tik katastrofālā stāvoklī, ka velobraucēji izvēlējušies braukt pa ietvēm, pat neraugoties uz bargu sodu iespējamību.
Esam spēruši pirmos soļus, lai sakārtotu pilsētas centra ūdensvadu un kanalizācijas tīklu. Zilganais, smirdīgais novadgrāvis pie dzelzceļa sliedēm, šķiet, palicis vien vidējās un vecākās paaudzes tukumnieku atmiņās. Tāpat arī pa bedrainām ielām plūstošās izsmeļamo kanalizācijas mucu straumītes būtu pieskaitāmas pie jau aizmirstībā grimstošām pagātnes paliekām. Tiesa, pilsētas senākajā daļā vēl aizvien atrodamas mājas, kuru iedzīvotājiem, tāpat kā pirms 120 gadiem, jāizmanto sausās tualetes, bet pēc ūdens jādodas uz tuvāko publisko pumpi. Tomēr ar piesardzīgu optimismu var cerēt, ka pēc 20 gadiem, kad atzīmēsim 250 gadus, kopš Tukumam piešķirtas pilsētas tiesības, arī šī joma būs sakārtota. Kas zina, varbūt sabrukušo šķūnīšu vietā tad ziedēs rožu dobes un zels krāšņi mauriņi, jo visi dzīvokļi būs pieslēgti centrālajai apkurei?
Ir sakārtots pilsētas ielu apgaismojums, gadu pēc gada attīstās gājēju un veloceliņu tīkls, un, atšķirībā no situācijas pirms 100 gadiem, velosipēdisti un stāvdrāžu skrējēji nu var joņot uz nebēdu pa viņiem atvēlētajām joslām, netraucējot autobraucējus, pastaigu un skriešanas sporta cienītājus. Ikvienam nu atvēlēta sava vieta, un gaisma tiek nodrošināta visas nakts garumā. Tas padara pilsētu daudz omulīgāku, pievilcīgāku un arīdzan drošāku, jo noziedzīgu plānu perinātājiem paliek aizvien mazāk tumšu stūru, kur slēpties un uzglūnēt…
Protams, gadās pa kuriozam. Piemēram, spilgti apgaismotais ērtais gājēju celiņš no Tukums II stacijas uz Kandavas ielu, kas pēkšņi un negaidot beidzas necaurredzamā, piķa melnā tumsā tieši pie Veļķu kapiem uz ielas braucamās daļas, kur nav nedz ietves, nedz norāžu, kurp tālāk spert kāju…
Bet arī šis celiņš, mēs ticam, tiks pabeigts un pagarināts līdz Veļķu mikrorajonam, un ceram, ka tas notiks, vēl pirms iestāsies bruģa dabiskais nolietojums… Toties ir jaunais celiņš, kas savieno Lazdu un Kurzemes ielu, un šodien beidzot ikvienam ir iespējams veikt drošu un ērtu pastaigu līdz jebkuram pilsētas nomales mikrorajonam.
Tiesa, vēl arvien ir kāda pilsētplānošanas joma, par kuru domājot, allaž jājūtas mazliet neērti. Proti, pilsētas vēsturiskā centra izskats. Ar vēstures interesentiem staigājot pa seno notikumu vietām, atkal un atkal nākas salīdzināt – kā bija toreiz un kā ir tagad. Nekonsekventas plānošanas politikas (vai drīzāk – šādas politikas neesamības) rezultātā sākam zaudēt pilsētas centra seju. Lai gan ir saistošie noteikumi, kas ierobežo nekontrolētu pārbūvi, liekot pieturēties pie ēku vēsturiskā ārējā veidola, daudz ko jau esam zaudējuši, piemēram, slaveno Eihenberga villu Brīvības laukumā, kas agrāk greznoja neskaitāmas pastkartes. Ir virkne namu, kas, kaut saglabājuši oriģinālo arhitektonisko izpildījumu, drīz vien var neizturēt cīņu ar gravitāciju un vienkārši sagrūt. Daļa no šīm ēkām turklāt izskatās tā, ka teiciens “uz Tukumu pēc smukuma” sāk iegūt ironisku nokrāsu. Turklāt esam ielaiduši pilsētas sirdī daudzus “svešķermeņus”, kas galīgi nav iederīgi senas pilsētas tēlā: sākot ar padomjlaiku universālveikala un Talsu ielas šūšanas ceha tipveida ēkām, beidzot ar angāriem senajos “pilskunga laukos”, kur agrāk bija futbola stadions, un citiem objektiem.
Uz šī fona patiess prieks par labi saglabātām un renovētām ēkām, piemēram, eleganto bijušo Bēra villu Vārtu ielā, kur tagad darbojas bērnudārzs, namiem Pasta ielā 8 un Raudas ielā 4 un citiem, kam pēc renovācijas, cerams, drīz pievienosies arī pilsētas lepnums – Viesīgās biedrības nams.
Tomēr, ņemot vērā līdzšinējo pieredzi un raugoties reāli, uzmācas pamatotas šaubas, vai Tukuma vēsturiskais centrs turpmākajos gadu desmitos konsekventi saglabās savu autentiskumu. Piemēram, plānotā Brīvības laukuma rekonstrukcija diez vai ir pārdomāti pieskaņota apkārtējai 19. gadsimta stila apbūvei. Bet gribas ticēt, ka reiz tiks novērsti pašu radītie juridiskie šķēršļi, atrasts finansējums, un agri vai vēlu itin visi centra nami sagaidīs kvalitatīvu renovāciju. Gribas ticēt, ka pienāks brīdis, kad, iepazīstinot viesus ar mūsu pilsētu, stāstījumu varēsim sākt ar vārdiem: “Lūk, šis skaistais nams…”