Nu rozes kaislīgās, sarkanās,
un neļķes – jautrās un liesmainās…
Tā veltījumdzejolī kādai dāmai pirms vairāk nekā 100 gadiem rakstīja dzejnieks Fricis Bārda. Un turpat dzejolī piebilda, ka šie ziedi viņam par stipru…
Ak, skumjais romantiķis!… Bārdas dzejā mīlestībai blakus ir ciešanas, skaistumam – neglītais un dzīvībai – nāve. Taču daudzām dzejām iedvesmu, tāpat kā lielu prieku un skaidras sirdssāpes radījusi sieviete. Tieši sieviete ir viens no dzejnieka motīviem krājumā «Zemes dēls», kas pirmoreiz tika izdota zīmīgajā 1911. gadā.
Kopš tā paša gada daļā pasaules atzīmēja Sieviešu solidaritātes jeb vienkārši Sieviešu dienu, lai gan ideja par to gaisā virmojusi vēl senāk. Taču visaugstākajā līmenī jeb ANO oficiālo statusu šī diena ieguva gadus 66 vēlāk – 1977. gadā. Doma svinēt šos sieviešu svētkus dzima trauksmainā laikā – protestos, streikos un citās, kā tagad teiktu, – akcijās, kurās sievietes pauda gatavību pašas par sevi un savām tiesībām pastāvēt. Protams, šī cīņa nebija viegla, turklāt tā bija ilga, un, runājot par sievietes un vīrieša vienlīdzību, tā, protams, vairs ne cīņas formā, joprojām aktuāla arī šodien…
Un tomēr – par laimi, esam daudzus soļus tālu no dienas aizsākuma laikiem. Gribētos pat teikt, ka dzīve vismaz vienai daļai sieviešu ir kļuvusi daudz vieglāka, lai gan pienākumu, uzdevumu un atbildības nasta diži nav mainījusies. Tieši tagad tā ir sakritis, ka tēmas, par kurām rakstām, ir tieši sieviešu rosinātas – par pienotavu, par mājas aprūpi un daudziem citiem jautājumiem, kas kādā mirklī viņām šķituši pašām “nepaceļami”. Un šie lūgumi pēc palīdzības izteikti ne jau tāpēc, lai nāktu kāds princis vai laimes lācis un cilvēkus atvieglotu no rūpēm, bet gan, lai panāktu taisnīgumu, lai skaļi pateiktu to, kas reizēm dzen postā un izmisumā. Zināmā mērā tā jau tā pati cīņa par tiesībām vien ir – par tiesībās visiem iegūt cilvēka cienīgu dzīvi, saņemt taisnīgu samaksu un aprūpētas vecumdienas pēc gara un nereti arī smaga darba mūža.
Jā, un šajos stāstos starp rindiņām var izlasīt gan par izmisumu un vientulību, gan to, ka cilvēks nav ticis uzklausīts vai saprasts… Turklāt sievietes runā ne jau tikai par sevi – viņas runā savu bērnu, vīru, visas ģimenes vārdā, un ļoti bieži pēc tam atvainojas, ka ir atļāvušās pacelt balsi…
Lūk, par to vien, kas viņas ir runājušas, visu ziedu ziedi un Liels paldies ir godam nopelnīti! Par katru šo it kā mazo, bet patiesības vārdā izcīnīto cīņu, par katru uzmanības pievēršanu un malā nepalikšanu. Jo, – kad taciņa ir iestaigāta, visām citām sievietēm būs vieglāk par taisnīgumu pastāvēt. Un tas nekas, ka reizēm neizdodas izcīnīt pilnīgi visu, – arī tas reiz nāks!
Lai visām saulaini šie svētki!
Vislielākā cieņa Sievietēm!
Ja kāds tēvainis sit sievu, tad tas ir mežonis un viņa vieta ir cietumā pie sev līdzīgajiem.
Bet man nekad nebūs pieņemams 8.marts, visādu klārcetkinu un rozluksemburgu ”prazdņiks”, kad partijas vecene teica runu pie ar sarkanu lupatu klāta galda par laimīgajām padomju sievietēm.
Mātes diena un Tēva diena dažādās valstīs ir dažādādās dienās, tad kāpēc Sieviešu diena Latvijā nevar būt citā dienā, tikai ne tajā komūnistu 8.martā.
Nu, padomijā nebija svarīga sieviete, cik svarīga ir sievietes dzemde karavīru dzemdēšanai, jaunu militārās agresijas aktu veikšanai.
Totalitārās sabiedrībās kā padomju krievija cilvēka dzīvība un viedoklis par pasaulē notiekošo ir mazsvarīgs. Sievietes dzemde ir vien instruments populācijas atražošanai. Un sievietes padomijā necienīja. Tās, kuras uzdrošinājās runāt vai kā citādi darboties pret tā laika totalitāro režīmu, gaidīja pēkšņa nāve vai cietums, vai psihiatristiskā ārstēšanās.
Kāda jēga svinēt 8. martu, ja tas ir padomju okupācijas varas laika rudiments? Nu, vel 23. februāri liks svinēt? Tagad ir karš Ukrainā. Bez padomijai tīkamiem svētkiem var dažus gadus iztikt. Un kalendāru nudien ir jāparskata.