Aizvadītajā svētdienā daudzi devās uz kapsētām, lai aizdegtu svecītes savu tuvinieku atdusas vietās. Jau dienu iepriekš svecītes dega un ziedi gūla traģēdijas vietā, kur kādreiz bija Zolitūdes lielveikals «Maxima». 2013. gada 21. novembrī šeit, sabrūkot lielveikala ēkai, dzīvību zaudēja 54 cilvēki. Vairāki desmiti guva ievainojumus. Sabiedrība toreiz juta līdz cietušajiem. Daudzi pat vairākus gadus negāja iepirkties «Maxima» veikalos. Lai arī kādas atlaides nesolīja, viņi veikalu ignorēja. Savukārt šo veikalu darbinieki pie veikaliem traģēdijas dienās dedzināja svecītes bojā gājušo piemiņai… Ne jau viņi vainīgi, ka strādā uzņēmumā, kas nespēja parūpēties par savu darbinieku drošību…
Un tikai šajās dienās – pēc septiņiem gadiem! – tiek nolasīts spriedums, kur traģēdijas vaininiekiem būtu jāsaņem sods. Un spriedums ir šokējošs! Vainīgs ir tikai viens cilvēks – būvkonstruktors Ivars Sergets!…
Neesmu sazvērestības teoriju piekritēja, ļoti kaitina visbiežāk sociālajos tīklos rodamie pārgudrīšu spriedelējumi, piemēram, par Covid 19, bet šoreiz arī es vairs nezinu, ko domāt. Īpaši neiedziļinoties tiesas materiālos, bet, pēc medijos lasāmās informācijas pieejot lietai nedaudz vienkāršoti, jāsecina, ka advokāti, atskaitot vienu, par iznākumu priecīgi, jo viņi ir ļoti gudri un prot piemērot likumus un noteikumus klientam vajadzīgā virzienā. Savukārt prokurori ir vai nu slinki un pavirši, vai vienkārši pamuļķi – strādā gadiem, bet neprot izmeklēt un likumiem atbilstoši celt apsūdzību. Bet tiesneši visā šajā pasākumā ir … pavisam bezspēcīgi. Un pie tā visa vēl gaisā virmojošas sazvērestības teorijas par uzpirkšanu… Bet pāris visam secinājums, ka ikviena būvprojekta ekspertiem un būvuzraugiem nav nekādas nozīmēs, jo – viņi jau ne par ko neatbild! Protams, tas skan mazliet absurdi, bet, ja jau konkrētajā objektā viņi ne par ko neatbild, tad kāpēc lieki tērēt līdzekļus un tādus vispār algot?!…
Ak, jā, vainota tiek arī valsts, jo tolaik vēl strādāts pēc padomju laika būvnormatīviem. Bet vai tas atbrīvo amatpersonas no atbildības tikai tāpēc vien, ka tajos nebija ierakstīts taču jau loģisks pienākums vēl un vēlreiz mainītus aprēķinus arī vēl un vēlreiz pārbaudīt?…
Atceroties traģiskos notikumus, jāmin arī Neatliekamās Medicīnas palīdzības dienesta vadītāja vietnieks Mārtiņš Šics, kuru dažu dienu laikā atbrīvoja no darba par personas datu izpaušanu, jo viņš atļāvās mirušo datus nodot portālam „Nekropole”. Vai šajā saspringtajā situācijā viņam bija daudz laika domāt par normatīvajiem aktiem un noteikumiem? Bet cilvēki gaidīja, bija uztraukušies par saviem ģimenes locekļiem, radiem, draugiem, paziņām… Un šis portāls bija vienīgais informācijas avots. Turklāt, kā tagad labi zinām, uz mirušiem cilvēkiem neattiecas personas datu aizsardzības regula…
Jā, pēc traģēdijas Latvijā sākās daudzu objektu drošības pārbaudes, tātad nebija pārliecības, ka visos jaunbūvētajos objektos būvnormatīvi ievēroti un ir vajadzīgā drošība. Taču to, ka nu būtu radusies droša pārliecība, ka dzīvojam saprātīgu normatīvu un taisnīga tiesiskuma valstīs, teikt diemžēl joprojām nevaram. Tāpēc atliek vien lūgties: ”Dod, Dievs, lai šādu traģēdijas vietu mums vairāk nebūtu!?”
Droši vien visi veinojās ka viens būs grēkāzis, pēc tam visi sametīs viņam ciešanas.