Dabā iestājies rudens. Dārzi un tīrumi kļūst aizvien tukšāki, debesis – lietus mākoņiem pilnākas. Skapjos atkal sagulst vasaras drēbītes (daudzas no tām aizejošajā vēsajā vasarā tā arī palika neuzvilktas)… Reizē ar tām mēs noliekam malā arī lielo steigu: vasaras darbu gūzma apdarīta, izpriecu karuseļi rimuši un tas nozīmē, ka nu ir īstais laiks ielaist sevī iekšējo mieru. Protams, to ir vieglāk pasacīt nekā izdarīt, un tomēr – mēģināts taču nav zaudēts!
Ne tikai skolas bērniem klasēs – arī mums, pieaugušajiem, šis var būt mācību laiks. Sākt varam ar to, ka iemācāmies izbrīvēt laiku, kas pieder tikai mums – bez jebkādiem plāniem, bez apsolījumiem iet un skriet, un darīt… Lai tas ir laiks, kurā cenšamies izvairīties no jebkādas spriedzes, šajā nolūkā apzināti vienkāršojam savu dzīvi, sakārtojam pasauli ap mums un, galvenais, – sevī. Tam, ko vasarā reizēm varbūt darījām steigā un paviršāk, tagad jāpievēršas nopietnāk un dziļāk – ar sava ķermeņa kopšanu sākot un pasaules izzināšanu beidzot.
Mēs sevī izstrādājam un nostiprinām noteiktus ieradumus – ar kādām domām apveicam ik jaunu rītu, kā atvadāmies no katras aizejošās dienas. Arī darbības varam izvēlēties tādas, kas liktu uz mirkli apstāties. Piemēram, tā vietā, lai skatītos televizoru, iziesim vakarīgā pastaigā, pasēdēsim brīdi uz soliņa, pavērosim mākoņus un pīlādžu ķekarus saulrieta debesīs. Varbūt pasēdēsim pārdesmit minūtes istabā, ar mājiniekiem mierīgi parunājoties par aizvadīto dienu. Mēs, piemēram, varam izvēlēties daudz mierīgāku mūziku, nekā parasti esam klausījušies, skatīties filmas vai televīzijas pārraides mazākā skaļumā, nekā esam raduši. Ja, piemēram, pacenšamies izvairīties no sasaukšanās ar kādu pāri visai telpai – tā vietā vienkārši pieejot cilvēkam klāt un parunājot ar viņu, ieguvums būs abpusējs!
No vasaras steigas pārejot uz rudens mieru, jādod vairāk telpas mūsu ķermenim, prātam un garam. Būtībā nav nozīmes tam, ko darām, ja vien darām Mīlestības vārdā un – ar mīlestību.