”Pastāvēs, kas pārvērtīsies!”– atkal teic Spīdola Raiņa 150. jubilejai veltītajā «Uguns un nakts» uzvedumā Nacionālajā teātrī. Un pārvērtības ir acīm redzamas, pat neskatot pašu izrādi, tik bildes vien. Protams, ne jau to, kā mode, gadiem ejot, mainījusies, vēlējies atklāt režisors Viesturs Kairišs, bet to, cik Raiņa idejas joprojām dzīvas.
Cits režisors – Alvis Hermanis – Raini mūsdienām pievilkt mēģinājis jau pirms 20 gadiem, iestudējot «Uguni un nakti» mūsu Baltajā namā (sākotnēji «Uguns un nakts» veidota kā operas librets). Orķestra priekšā ir komponista Jāņa Mediņa 1919. gadā pabeigtā partitūra, solistu un kora balsīs skan Raiņa teksti no 1904. gada, bet skatuves priekšplānā – datorprogrammētājs. Jaunekļa rokās ir latviešu tautas nākotne, ja vien viņš spēs saklausīt vārdus iz senatnes: ”Mainies uz augšu!” Pēcāk kritiķi slavē uzveduma radošo komandu par novatorismu, bet viens otrs skatītājs jūtas apmulsis – vai gan tāpat, bez jauninājumiem viņš nesaprastu, ka Rainis dzīvojis savam laikam pāri?
Taču, kamēr Raiņa varoņi, sargājot latvisko identitāti, pagaidām ceļo tikai laikā, citu izrāžu tēli pēc pārvērtībām lūkojas arī telpā. Iespējams, tāpēc, lai skatītājiem taptu skaidrs – cilvēciskajām kaislībām nav robežu (arī ģeogrāfisku ne)! Nezinu, kā pārējos teātros, bet opernamos ceļojumi ir lielā cieņā. Ak, ja aizgājušo gadsimtu komponisti zinātu, kādus ceļus tagad staigā viņu garabērni! Un vai libretistiem, kas sen zem zemes, nebūtu kas bilstams savu autortiesību aizstāvībai? Atzīšos – vienu, otru, trešo,… septīto reizi uz skatuves notiekošo ”kā būtu, ja būtu” ir tīri interesanti vērot (ja Karmena būtu moderna meitene no Kubas vai ja Figaro kāzas notiktu Dienvidamerikas televīzijas ziepju operu stilā). Mūzikai pāri nav nodarīts, nomainīti vien scenogrāfiskie zīmējumi un dziedātāju drēbītes. Bet tad gan arvien spēcīgāk sarosās ilgas pēc patiesām vērtībām un piedāvājumi kaut ko sen zināmu, pazīstamu izrādīt pavisam citādā gaismā spēj nokaitināt ne pa jokam.
Ticiet vai ne, bet Rīgas Operas un Baleta teātra repertuārā ir tikai viena (!) opera, kurā saglabāta pirmreizējā (1925. gada), oriģinālā scenogrāfija, kostīmu dizains un režijas uzstādījums. Tā ir Dž. Pučini «Madama Butterfly» – viens no visvecākajiem saglabātajiem operuzvedumiem visā pasaulē.