Pretstatā ziemeļvēju nestam putekļu mākonim pāri pakalnam cienīgi lēnīgi rāpo traktors, aiz sevis vilkdams sējmašīnu… Sējam! Ar tehniku – vasarājus, kas nomainīs ”neziemā” bojā aizgājušos ziemājus. Ar savām čaklajām rociņām – redīsus, dilles un salātus mazdārziņā, tomātus un puķes – kastītēs uz palodzes.
Nez, vai kāds apšaubīs, ka pavasaris ir visīstākais sējas laiks, taču… sēt varam tik dažādi! Ar smaidu – uz ielas, kāpņu telpā, birojā. Kopā ar skaņu labrītu pamājot ar galvu sen nesatiktai paziņai, iesaucamies: ”Kā tev tas izdodas – ar katru pavasari izskatīties aizvien jaunākai?!” Ejot gar kaimiņmājas žogu, uzrunājam nama saimniekus: ”Jums šopavasar tik jauks pagalmiņš!” Sadzīves ”vāveres ritenī” piekusušai kolēģei uz rakstāmgalda noliekot mazu zilo vizbulīšu pušķīti, un viņas seja atplaukst smaidā: ”Jā, jā, pavasaris,” viņa teic. Šorīt pēkšņi esot pamanījusi pirmās pienenes piesaulītē…
Un tā – visas dienas garumā. Ik dienas. Visu pavasari. Patiesībā jau ar šādiem ”mazo prieciņu sēšanas darbiem” vajadzētu nodarboties visu mūžu! Tas padarītu skaistāku dzīvi gan mums pašiem, gan līdzcilvēkiem. Esmu pārliecināta, ka tieši šādā veidā rodas gan ”jaukie kaimiņi”, gan ”mīļie kolēģi”, gan ”cienījamie vadītāji”, utt. Uz smaidu un labu vārdu atbildot ar to pašu, viņi visi nāk mums pretī uz ielas, sēž blakus teātrī vai parkā uz soliņa, strādā pie blakus galda darbavietā, un mēs dzīvojam, cits citu bagātinot ar pozitīvismu un labestību.
Sēt prieku varam arī, daloties pozitīvajā informācijā par redzēto, uzzināto, piedzīvoto. Šis pavasaris izrādās bezgala dāsns ar daudzām brīvdienām, un cilvēki tās izmanto, lai kopīgi atpūstos, lai atklātu aizvien jaunas un neredzētas vietas – kaut vai tepat, Latvijā, savā novadā. Ja nu kādam šķiet, ka viņš ”visur bijis un visu redzējis”, tad ir vērts atgādināt, ka mainās gan vietas, gan cilvēki: pirms desmit gadiem stādītie kociņi izauguši, daudzām viesu mājām mainījušies saimnieki – tagad tiek piedāvātas pavisam citas nodarbes vai izklaides… Un arī mūsu bērni un mazbērni paaugušies, viņiem nu jau pavisam cits interešu loks. Intereses radīšana arī ir ”sēšanas darbs”! Tas, kas redzēts un iepazīts, kas iegūlis prātā un sirdīs, mūs izglīto un dara bagātākus. Un tā – kādu dienu mēs pēkšņi apjaušam, ka dzīve nav tikai kari, nav tikai darbs vai ģimenes rūpes, un arī sadzīve, izrādās, nav tikai ”cīņa par izdzīvošanu”. Dzīve ir arī PRIEKS!