Gluži kā pēdējo dienu migla pašmāju likstas un nebūšanas aizvien draudīgāk aizsedz satraucoši aizrobežu notikumi. Pieaugošā nestabilitāte Tuvajos Austrumos un Āfrikas ziemeļos sacenšas ar tikpat neprognozējamiem bankrotu draudiem vairākām Eiropas dienvidu valstīm.
Sāpīgāko atklāsmi, manuprāt, šais notikumos devis Vācijas kancleres Angelas Merkeles izteikums, cenšoties pārliecināt savas valsts likumdevējus atbalstīt Eiropas neveiksminiekus. Proti, sev neraksturīgā aizrautībā politiķe atgādināja, ka pārāk pašsaprotami uztveram 50 miera gadus. Šo domu kā pēkšņu atklāsmi Eiropā un arī citviet pasaulē uztvēra daudzi – nu nav te nekā pašsaprotama! Lielbritānijas žurnālisti pat publicēja sīki izstrādātu scenāriju, kā visai tuvā nākotnē tiks realizēta kārtējā Eiropas sadalīšana, Baltijas valstīm, protams, atkal nonākot Lielkrievijas pārziņā… Teiksiet, stulbas teorijas, popularitātes mednieku murgi? Tā vis nesakiet, jo pamatojumu šādām iespējām varam redzēt ik uz soļa. Neapmierināto ir gana daudz, darba un attiecīgi līdzekļu trūkums saasina nacionālās pretrunas, naftas kari austrumos dzen tur dzīvojošās tautas jaunu teritoriju meklējumos, bet lielvaru šovinisti – gan Rietumos, gan Austrumos – varas un impērisku iekarojumu kāri, šķiet, nav zaudējuši ne par matu… Par to joprojām varam pārliecināties, kaut skatoties nacionālos televīzijas kanālus, jo, piemēram, TV7 demonstrētajā jaunajā Krievijas bojevikā savus muskuļus arī mūsu valstij visai naidīgā veidā demonstrē kaimiņvalsts specdienesta vīri…
Taču, īpaši plašus pārdomu lokus nemetot, no ārpasaules nākušie draudi izceļ kādu labu vēsti pašu mājās – šķiet, ka pēc ilgiem uz valsts apzagšanu tendētiem gadiem Latvijas politiskās sadzīves priekšplānā iznācis tāds gluži vai par vecmodīgu uzskatīts lielums kā valstiska domāšana un valsts vīru/sievu atbildība par nākotni. Jā, varbūt kāds kaut ko nezinās, kaut ko nesapratīs un kaut ko vienkārši nevarēs izdarīt. Taču tas nu ir redzams un jūtams – cilvēki cenšas no visas sirds, grib ko mainīt uz labu… Vismaz pagaidām. (Tfu-tfu-tfu! – jāspļauj pār plecu.) Un, domājot par pasaulīgām nebūšanām, manuprāt, valsti var salīdzināt ar katra cilvēka dzīvi – mainies pats uz labu, un pasaule mainīsies līdzi…
