Stāsta – neesot pareizi sēt tautā paniku, iesakot dzīvot taupīgāk, kā to izdarījis ministrs Slakteris, taču kā vajadzētu rīkoties? Redzot, ka dzīve aizvien vairāk atgādina plēšanos ap pustukšu sili vai varbūt – grimstošu kuģi? Ne tikvien Latvijā, bet visā pasaulē kopaina nav iepriecinoša – Ķīnā zemestrīce, Mjanmai draud jauna viesuļvētra, Floridā liesmo meži, Barselonā jau pusgadu trūkstot dzeramā ūdens – to pilsētai par labu naudiņu pieved kuģos; Latvijā, eh, Saeima visticamāk neatbalstīšot tautas rosinātos grozījumus pensiju likumā…
Kur gan ir labās ziņas? Kur ticība labākai nākotnei? Lai cik savādi nebūtu, vienīgās labās ziņas nāk no cilvēkiem, kas dara nesavtīgu darbu, bet biznesa videi i ziņas izplatīšana ir veids kā nopelnīt. Tomēr visvairāk nomāc atziņa, ka nespējam būt vienoti – katrs savu vajadzību īsajā saitītē skrienam pēc labajām sajūtām, ko par laimi dēvē, bet kas tik īslaicīga un nepastāvīga izrādās… Un savu vajadzību piepildīšanā esam ikurāt tik steidzīgi, tik nevērīgi, tik nesaudzīgi, kā uz grimstoša kuģa vai badā ap pustukšu sili plēšoties. Vai tiešām tās tikai inflācijas radītas iedomas, ka nopelnīt kļūst arvien grūtāk? Vai varbūt – nauda ātrāk pazūd? Un kas gan mūs trūkumā dzen – vai tie, kam vairāk gribas, vai tie, kam vairāk vajag un kam īsti vajag? – kas to izsvērs valstī, kur pie varas «taukmūļi, kas 800 miljonāru labā strādā»? Taču ko pārmest cilvēkiem, kas nozīmības un vajadzību stulbināti? Vara pārbauda trakāk par vecumu. Vai daudz tādu kā Če bijis – kas pameta ministra posteni un aizgāja partizānos? Nē, revolūcijas nebūs. Iesim dzert tēju pat slīkstot. Tāda mūsu Dieva dēstītā latvietība.
