Pēc atgūšanās no daudziem pacilājošiem notikumiem, tomēr arī neciešamas burzmas pārpilnajā Rīgā, Tukumā atgriežos… nu, ja, kā mājās. Mīļās, drošās, vienmēr saprotošās…Iespējams, no žurnālista, kam galvenais darba uzdevums tomēr ir sabiedrības labuma un vērtību sargsuņa loma, dzirdēt atzīšanos mīlestībā savi pilsētai ne vienmēr ir vietā. Un tomēr…
Nav dienas, kad, pilsētai cauri ejot vai braucot, kādu brīdi gaita vai skatiens neaizķertos (Ak, tas jau kļūst bīstami!) pie fantastiski krāšņi uzziedējušas puķu dobes, balkona, kādas iestādes vai nama sakārtotās durvju priekšas.. Un, kas zīmīgi, arī pagalmu puses mūsu pilsētā šķiet sakoptas, kā nekur citur. Tā kā pēdējās dienās te daudz iebraucēju, sajūsmai pievienojas arī lepnums. Ik reiz, kad redzu, piemēram, kā no vilciena izbirušie atbraucēji, gluži kā pamiruši sastingst pie stacijas puķu dobes, arī pie Pareizticīgo baznīcas, Brīvības laukumā, pie policijas, pie gluži kā senā gleznā redzēta Itālijas skata, kas patiesība ir ziedošas sētas kriksītis Baznīcas ielā; kad redzu, kā, fotoaparātus vai viedtālruņus izvilkuši, pilsētas viesi fotografējas pie rožu dobēm Talsu ielā un Katrīnas laukumā, gribas iet klāt un uzteikt ainavu arhitekti, dārznieces. Gribas pastāstīt, ka Tukums ir Latvijas skaistākā pilsēta, ka te ir senas dārzkopju tradīcijas, skaistākie dārzi un skaistumu mīloši cilvēki. Un, kas šķiet jo svarīgi, te skaistums nav, kā, teiksim, Ventspilī, par nez kādu naudu samaksāts un simtkārši pārmaksāts. Te tiešām viss ir radoši un – no sirds, ar ideju un par saprātīgu cenu. Kā topošais ķiršu dārzs Māla kalnā, kā Trušu vai Dārznieka māja Brīvības laukumā, kā – kaut kas nedzirdēts! – iedzīvotāju rosināta un tai pašā gadā realizēta bērnu rotaļu laukumu izbūve! Tā nu sanācis, ka, svētkus gaidot, varbūt vairāk par redzamo, ārējo skaistumu runāju, bet gribas domāt, ka pilsētā, gluži kā cilvēkā – ārējais skaistums no iekšējās, domu un gara brīvības nāk. Izlasot 19. jūlija numura «Akā» mākslas kuratores Līgas Lindenbaumas teikto, par to esmu pārliecināta.
Katram sava vieta un laiks noķert māju un dzimtenes sajūtu. Un nemaz nav slikti, ja līdzās meža un jūras šalkām savas piederības, savas vietas sajūtu, varam sadzirdēt, ieraudzīt, sajust arī pilsētā. Savās mājās. Savā pilsētā.
stacijas puķu dobe tiešam liek uz to paskatīties ar sajūsmu..
pilnīgi pievienojos. rakstam +1
Tas viss ir ļoti jauki,bet ja tavs gadiem koptais skaistums pēkšņi vienā naktī pārceļo uz kādu citu nezināmu yietu,tad gan šī mājas sajūta liekas apgānīta.
Paldies, Ivonna! Vārdi vietā!
Jā Tukums ir patiešām skaista pilsēta. Taču gribētos ko ieteikt,prese parasti iesaistās sabiedrības izglītošanā. Vai Jums nebūtu laiks beidzot pievērsties sabiedrības informēšanā un cīņā pret cilvēku nežēlību, bezatbildību. Kas notiek Tukuma dzīvnieku patversmē, varbūt labāk publicējiet šos nabaga dzīvniekus kopā ar visām fotogrāfijām, ko mēs nodarām saviem mazākajiem brāļiem un kas notiek cilvēku galvās.Parasti ir dažās fotogrāfijas, te sunīši un kaķīši vēlas tikt pie mājām un izskatās, ka tur nav nekādu problēmu.Drīzāk vajadzētu pieteikt sabiedrības cīņu pret idiotiem un sadistiem.
Lai nu ko, bet Tukuma Ziņas par patversmes dzīvnieciņiem gan raksta, ļoti sirsnīgi aprakstiņi, it sevišķi, kad Vīūtols raksta
Ja tie ir Tavi mazie brāļi, tad ej un savāc viņus visus. Izmitini pie sevis…
Vai arī gribi lai avīzē nonstopā par to raksta un kā jau parasti “ai es neko negribu darīt, bet gribu lai citi zin, varbūt tie darīs un tad man slogs būs no kakla nost”.
Phe… smieklīgi jūs esat…
ziniet esmu paņēmusi no patversmes sev dzīvnieku, bet tāda trula nostāja vien liecina ka jums pilnīgi pie kājas un varbūt jūs arī varat piesiet mežā pie koka suni vai izmest kaķēnus mežā.
Autorei kādreiz vajadzētu padomāt pašai nevis ļauties šiem “ak skaistais mirklis kas mani vilina, tā smarža ir burvju plīvuros tīta…” un padomāt, ar ko tad mūsu pilsēta (jā, pats arī esmu Tukuma iedzīvotājs) ir tāda īpaša? Tā tak rakstītu (ja vien tie skricelētāji būtu tik daudz), gan Pūrē, gan Vānē un pat Zemītē… nemaz par Irlavu nerunājot. Visiem tak būtu tik ļoti “uķi puķi ku’mums ir smukiņi un mēs tādi “spešelī”… Es saprotu, ja sunim nav ko darīt, tad suns…