Savai pilsētai acīs ielūkojoties

Līdz Tukuma pilsētas svētkiem, kas šogad tradicionāli būs arī Rožu svētki, laika atlicis nu jau mazāk nekā mēnesis. Tātad – jāsāk posties! Šujam jaunas kleitas, meklējam kurpes, kas ir ne vien modernas, bet arī ērtas: ar tām taču trīs dienas būs jānodanco! Vai tā?

Ak, viss nebūt nav tik vienkārši! Gatavojot šo sleju, mēģināju ielūkoties acīs savai pilsētai…

Pieņēmu, ka māju acis ir logi. Tātad – kādām acīm mājas nolūkojas savas pilsētas svētkos? Ar skumjām jāatzīst, ka aina nebūt nav iepriecinoša: Pilsētas centrā, tās vecpilsētas daļā, šīs acis ir putekļiem klātas. Bez aizkariem (vai arī ar pelēki dzeltenām driskām, kas, šķiet, vēl padomju laikus atceras…) Ejot pa Lielo ielu, pārsteigta pamanu, ka – daudzas mājas ir aklas! Tātad – vispār bez logiem, kuru ailes aizsistas visus laikapstākļus un visus gadalaikus varonīgi izturējušām skaidu platēm. Paceļot skatienu augstāk, jākļūst domīgai: varbūt tās vairs pat par mājām nevar saukt, – ja jau pat jumta nav. Un – vēl kāds, ne mazāk skumjš novērojums: šādas māju “pusdrupas” pieder gan privātīpašniekiem, gan pilsētai! Kā to citādi lai nosauc, ja ne par neieinteresētību?! Labi, nerunāsim par Vecrīgu kā vecpilsētas sakoptības paraugu, taču – līdz Kuldīgai aizbraukt varam? Varam! Un esam braukuši, vērojuši, priecājušies, ar “balto skaudību” apskauduši… Jācer, ka arī mūsu pilsētas saimnieki to varētu izdarīt, ja vien būtu vēlēšanās. Taču pie mums daudz kas notiek pilnīgi otrādi: atrodam līdzekļus pat tādām iecerēm, kas balansē uz likumu pārkāpuma robežas, taču rūpēm par pilsētu allaž kaut kā pietrūkst: te – naudas, te – ieinteresētības. Un tāpēc stāv mūsu Tukums skaistā kalnā, košām puķu dobēm rotāts, taču… pats savu skaistumu neredz! Jo – logu rūtis putekļiem klātas Un ne tikai vecpilsētas daļā, ko vietējā sociālā politika pārvērtusi par trūcīgāko ļaužu mājvietu – arī daža laba ēka ar daudziem stāviem un platiem vai augstiem logiem savas acis šopavasar vēl nav mazgājusi…

Nesen plašsaziņas līdzekļi ierunājās par vēl vienu nebūt ne tālā nākotnē sagaidāmu problēmu: sāk novecot pirms 60 un pat jaunākos padomju laikos celtās daudzdzīvokļu mājas. Te pie vainas ir gan nekvalitatīvie būvmateriāli, gan to laiku celtniecības tradīcijas. Savukārt, mazās, daudzkārt necilās mājiņas, ko cēlis kāds amatnieks vai paši saimnieki – sev un savai ģimenei, vēl joprojām stāv, kā stāvējušas! Pat, neraugoties uz cilvēku vienaldzības pilno (vai nabadzības diktēto) nolaidīgo attieksmi.

Tā vien gribas pajautāt pašiem sev: ak, kāpēc tukumnieki, atgūstot īpašumus, tik daudzas mājas atbrīvoja no iemītniekiem? Tagad tās mājas stāv tukšas, pārdotas un pārpārdotas, neapsaimniekotas grūst vai kā citādi iet bojā. Vai, domājot perspektīvā, tās nevarēja piedāvāt cilvēkiem, kam svarīgāks par labiekārtotību būtu īpatnējā arhitektūra, miers un savrupība savā pagalmā? Gan jau atrastos ģimenes, kam labāk par dirnēšanu kastīšmājā ietu pie sirds rušināšanās savās puķu un sakņu dobēs, savs ābols rudenī – no sava dārza. Un kur tad vēl mājas paplašināšana, labiekārtošana – nebeidzams sirdsdarbs un vaļasprieks vienlaikus? Jā… līdz tam mums laikam vēl jāizaug – līdz pilsētas un arī savas dzīves saimniekiem, ne patērētājiem.

Ja šajās jomās mūsu attieksme nemainīsies, logi joprojām būs un paliks noputējuši un zirnekļu tīkliem aizausti vai dēļiem aizsisti, un “Uz Tukumu – pēc smukuma!” būs vien sauklis ar atskaņām – bez īsta, godam pelnīta pamata mūsu lepnumam. Tāpēc – ņemam rokās slotas, spaiņus un citus darbarīkus. Svētki pienāks ātri!