Sava valsts – balva, ko jāprot saņemt un nosargāt

…Pa vienam mēs skaņa, bet kopā spēks,

Kas, sakļauti dūrē, var kalnus gāzt…

Vēl esot svētdien notikušās koru skates iespaidā, gribas šo sajūtu tā līgani pārcelt uz gaidāmajiem Latvijas valsts svētkiem, un Raimonda Tigula un Rasas Bugavičutes-Pēces «Rīta un vakara dziesmas» tekstu nedaudz paturpināt – “pa vienam mēs vārds, bet kopā skaņa”.

Šāds spēks un vienotība – gan dziesmās, gan dziedātājos bija jaušams arī skatē, protams, ar apņēmību sasniegt mērķi – nodziedāt tā, lai katra mēģinājumā pavadītā stunda un minūte atmaksātos. Ne jau naudā, protams, jo to samaksāt nemaz nav iespējams. Spēks ir vajadzīgs, lai laukos nokļūtu pāris, padsmit, trīsdesmit vai vairāk kilometru uz mēģinājumu, lai dziedātu pat tad, kad prāts uz to nenesas, lai dziedātu, jo citādi nebūs, kur dziedāt, – nebūs kora, deju kolektīva, teātra… Katrs viens šajā kustībā ir svarīgs, jo tieši tā mēs tiekam uz priekšu gan savā spēkā un gan tautas kopīgajā tradīcijā. Un arī tās saglabāšanā liela loma ir tieši dziesmu spēkam; tām atļautajām un aizliegtajām dziesmām, kas vēl arvien atgādina, ka pagātnē bijuši dažādi laiki. Zīmīgi, ka vairāku grūti izdziedamo dziesmu vārdos tika runāts tieši par to – par Latviju, par dzimteni, par tumšiem spēkiem, kas griež tai savu vaigu…

Te nu nonākam līdz tiem 33 gadiem, kas, brīvībā pavadīti, tomēr atgādina, ka miers ir iluzors, bet ļaunums – reāls un pavisam blakus. Un atkal vajadzīgs spēks, lai piespiestu sevi domāt, vērtēt un analizēt, lai neļautu pirmajam sauklim vai sociālo tīklu virsrakstam aizsvilties un skriet līdzi, skaļi saucot, – ”es arī, es arī tā domāju”, un, ”ko dzirdu, to runāju”. Un tā jau 33 gadus.

Vai slikti, ka brīvība ir arī tāpēc, lai varētu runāt visu, kas ienāk prātā?! Nav slikti. Tas ir tieši tik labi, ka vari par to nedomāt, tāpat kā par to, kādu gaisu elpo, kādas domas domā, kādus latviskus rakstus cimdos izadi vai kādu grāmatu lasi. Vai, piemēram, ko dziedi…

Tikai ziniet, par ko ir mazliet nemierīgs prāts?! Ka, nevēloties sevi piespiest domāt, izprast lietu un notikumu jēgu un sakarības, mēs kļūstam ietekmējami, raustāmi kā mazas rotaļu lellītes. Ka, pat paši nemanot un negribot, runājot to, ”ko runā sveši ļaudis”, pamazām vien varam atkal pazaudēt gan brīvību runāt, gan dziedāt, brīvi domāt un brīvā valstī dzīvot… Mūsu valsts, mūsu Latvija, tās brīvība ir dārga balva, ko katram no mums ir jāmāk saņemt un nosargāt.