Savā, ne apmulsušu trušu labā

Nezinu, kas par vainu, bet, pieaugot kovidsaslimušo skaitam, valdības darbošanās brīžam atgādina ainiņas no reiz tik populārās leļļu teātra izrādes «Trīs traki truši». Kaut ko ķer, kaut ko grābj; šķiet, brīžam spļauj ārā pirmo, kas, garām skrienot, kaut kur sētā vai draugu pulciņā dzirdēts un ”izvērtēts”. Un, ja kas ne tā, ja liekas, ka spalvas nav pietiekami spožas, tad pēc visiem labākajiem populisma sabiedrisko attiecību standartiem metas pa kaktiem, tas ir, sociālajiem tīkliem, skaidrot savu īpašo un dziļi atšķirīgo viedokli… Bet valdības vadītājs kā ģimenes vardarbībā cietis izlaidīgu pusaudžu vecāks vēl un vēl, un vēl ”pēdējo reizi” ir gatavs izlīdzināt savu pāraudžu sastrādātās blēņas…

Jā, varbūt tā ir tikai šķietamība, taču pēdējā laika valdības lēmumi, kas it kā gatavi tiek pasludināti un pēc tam vēl, un vēlreiz mainīti, uzticību neraisa… Diemžēl. Jo uzticība – tā var teikt, ir izšķiroša, lai beidzot sabiedrību saliedētu. Lai tā apņēmīgi un ar iespējami mazākiem zaudējumiem sagaidītu kovidkrīzes pozitīvo risinājumu – plašu vakcināciju un pandēmijas beigas.

To, ka neuztrauc aizliegumi un ka tie nemaz nav tik stingri, kā varbūt šajā situācijā varētu būt, vairākās aptaujās apstiprināja gan mūsu lasītāji, gan arī citi ielās un veikalos uzrunātie novadnieki. Bet vienlaikus teju visi uzsvēra, ka bažas rada gan valdības neizlēmība, gan arī vairāki neloģiski un attiecīgi arī un uzticību neraisoši noteikumi. Tā kāds kungs, uzsverot, ka līdz šim ir valdībai uzticējies, atzina, ka tagad to vērojot ar nožēlu, jo tās pārstāvji rīkojoties nevis kā atbildīgi, apdomīgi, cienījami vadītāji, kas domā par startēģiskām, būtiskām lietām, bet ir kā slikti noliktavas pārziņi, kas vien imitējot aktīvu darbošanos. ”Jo,” – vaicāja kungs, – ”vai nu tiešām visai valdībai bija un ir stundām jāspriež par to, kuras ziepes, pulverus un pamperus kurā vietā atļaut tirgot?! Vai tiešām tie nemitīgi papildinātie saraksti šobrīd ir svarīgākais valstī risināmais jautājums?”

Bet kā lielāko tiesiskā nihilisma paraugu joprojām mūsu aptaujātie min stāstu par frizieriem un manikīriem. Ja sākotnējais aizliegums vēl bija pamatots ar ārvalstu pieredzi, konkrēti, ar Vāciju, kur bijis spēkā tieši šāds ierobežojums, tad kronis visam bijis pamatojums, kāpēc tomēr noteikumi mainīti. Sak, tā kā šitie tik un tā likumu pārkāpj un pa kaktiem strādā, tad… nu lai dara, kā grib! ”Un sakiet tagad, kāds vēstījums tautai ar šo tika dots? Neievēro likumu un tiksi apbalvots?” – jautāja kāda no mūsu aptaujātajām tukumniecēm, piebilstot, ka īpaši nožēlojami bijis tas, ka šādai likuma varas devalvēšanai visvairāk roku pielicis iekšlietu ministrs…

Jā, valdības mundiera gods pēdējo nedēļu laikā ir pamatīgi cietis. Bet… Kāda nu ir, ar tādu ir jādzīvo un jādara viss, lai dažādu muļķību sekas, cik vien katram nu mums ir iespējams, vērstu par labu. Lai darītu visu, kas mūsu spēkos un apturētu pandēmijas tālāko izplatīšanos. Nu ne jau partiju un valdības, bet paši savā labā.