Šausmas ne Gobu, bet pašu ielā

Tāpat kā reklāmās, arī šausmu filmās mazu mīlīgu bērnelīšu izmantošana ir īpaši efektīga. Pirmajā gadījumā tas neapzināti liek pastiept roku noteikta ražotāja zobu pastas vai veļas pulvera virzienā, otrajā – iedveš patiesas šausmas, kas šī žanra galvenais uzdevums. Tomēr, lai arī dažreiz atliek vien nobrīnīties par kāda kino scenārista, režisora, kā šķiet, ne pārlieku veselās psihes kārtējo augli, līdz “šausmu stāstiem”, kas izlasāmi visparastākajās ziņu slejās, kino ļaudīm vēl ir kur augt!

Sīkumos vai detaļās neiedziļināšos. Un man pat šķiet, ka atsevišķu gadījumu sīkķengāšana, mēģinot lasītāju pēc iespējas vairāk šokēt, rada pretēju efektu – liek noticēt, ka tā noteikti ir kāda īpaša, unikāla situācija, jo “tik traki nevar būt”! Taču ir un vēl trakāk, jo, kā atgādina eksperti, redzamā jeb kaut kur piefiksētā statistika (pērn Latvijā tie bijuši 542 noziedzīgi nodarījumu pret nepilngadīgo) ir tikai ziediņi, jo realitātē bērnu, kas mūsu valstī cieš no morālas, fiziskas vai seksuālas vardarbības ir daudz, daudz vairāk. Kāpēc par to nezinām? Tas tādēļ, atkal atgādina eksperti, ka visu veidu vardarbība bērnus bieži vien skar tieši ģimenēs, nevis kaut kur uz ielas. Un, ja “nepalaimējas“ nomirt pēc ievārījuma burkas izēšanas vai māmiņas jaunā, iedzērušā drauga apmeklējuma, par to kāds uzzina visai reti. Vēl jau arī sabiedrības attieksme. Ir gana daudz tādu, kas aizstāv, piemēram, iepēršanu kā gana labu audzināšanas metodi un burtiski sausām mutēm lamā visus, kas šo “latvisko tradīciju” neatzīst (piemēram, Anglijas, Norvēģijas sociālie dienesti). Savukārt pārāk maz to, kas, redzot, ka kaut kas turpat, kaimiņu ģimenē, nav kārtībā, gatavi iejaukties, aizrādīt, vērsties iestādēs (“latvieti taču nav sūdzētājs!”).

Taču reiz nodarītais diemžēl nekur nepaliek – nereti tie neiejūtīgākie, ļaunākie un nežēlīgākie ir tie paši reiz bērnībā vardarbībā cietušie. Un ja nebūs politiskas (un arī cilvēciskas) gribas šajā lietā ko mainīt, “šausmu stāsti“ ziņu slejās atdzīvosies arvien biežāk…