Bija tā – kopš marta lecu dīķī, bet neregulāri. Smaidīju par tiem, kas sanīka pavasara vīrusos, līdz bišku par daudz sastrādājos, apēdu saldējumu un – palūk – prieku par saulaino aprīļa izskaņu nomainījis izbrīns par pēkšņo balss maiņu. Droši varu stutēties starp budistu superbasiem, kas zemo rīkles skaņu iegūstot, rīklē sprūdinot striķī iesietu speķi vai ko tādu. Man neko tādu nevajag – pēc balss skaidrs, ka brokastīs lietoju 500% testoretona (vīrišķā hormona) granulas un mans viedoklis kaut tikai tembra dēļ ir uzklausāms un respektējams. Diemžēl – ne viss ir tik stabili, kā rādās. Pa dienu kaut kas atkūst, atvilgst vai atmiekšķējas un cienīgais rūciens pēkšņi aizguldz tādā kā pingvīna jodelēšanā vai spalga falseta krācē. Šito novērtē kaķis… Uzmetot kripatu slepkavnieciska skatiena un pazūdot no mājas… A ko darīt, ka saimnieks ar putniem? Bet es ar to lepojos – ar līdzību lidoņiem. Tie paši gara spārni, tā pati guza, pleznas un citas darīšanas. Jo īpaši dukurēties prieks. Savējie jau sapratuši, ka esmu norūpējies, taču pats to sapratu pavisam nesen, kad veikala pārdevējai «Paldies!» vietā teicu «Labdien!» Lūk, zemapziņas balss, kas pārsteidz tāpat kā balss saites. Tāpat kā šis aprīlis ar vasaras svelmi dienā un salnām naktī. Atliek vien cerēt, ka maija ziedonis visu vērsīs uz labu – ka ziedi neapsnigs un cilvēciskās kaislības, kas ne mazāk svārstīgas, izlīdzināsies… Ka vēlme shēmot, raust un izsist savu labumiņu noplaks dabas balss priekšā – ziedot, dziedot, dodot, piedodot… Ar ziedoņa prieku, ar Ziedoņa prasmi vārdot, līdz visi kļūst par savējiem – dziļākas jēgas, ne labuma meklētājiem.
Saulainā noskaņojuma iemesli
Bija tā – kopš marta lecu dīķī, bet neregulāri. Smaidīju par tiem, kas sanīka pavasara vīrusos, līdz bišku par daudz sastrādājos
Ak, kungs, kādi viedi vārdi! Tikai vai tā būs, roki trīc un trīc, galva ar sāk purēt, bet tak nav gana.
nesapratu šito murgojumu, un redaktors kaut ko tādu atļāva publicēt?
Kū tu tur nasaprati? Cilvāks bej vasals kai rutkis, a par doudz pastrodoja, aukstu uzēda un saslima. Nu, jis leidzeigs Pegazam, jim arī asūt sporni, tik nau kur pīsasēst, kad ir uzlidūjis gaisūs. Reigo visi štati pilni, jim atlīk te pat kašātīs pa laukīm. Nu, ar visu tū jis ir gūda veirs, jis nashēmū un prīkšnīcei naprasa līlōku olgu, Jim dūd tik dvēselei mīru, jū vēders nāasūt Dīvs tas augstākais.
Kāda 80 gadus veca ķīniete atradusi sev neparastu hobiju – viņa katru dienu nosit 1000 tūkstošus mušu. Ruan Tan ar šo neparasto hobiju sāka nodarboties pirms 14 gadiem. Neraugoties uz cienījamo vecumu, viņa astoņas stundas dienā un septiņas dienas nedēļā, velta laiku mušu sišanai, raksta ārvalstu mediji.
“Aizgāju pensijā un sāku domāt ar ko nodarboties. Meklēju hobiju, kas palīdzētu sabiedrībai un vienlaicīgi parādītu, ka varu būt noderīga. Tā es ievēroju, ka mušas ir ļoti kaitinošas, īpaši vasarā”, stāsta pensionāre.
“Tā es nolēmu, ka labākais veids pierādīt sevi, ir atvieglot cilvēku dzīvi sitot mušas. Kopš tā laika es tās nogalinu katru dienu”, skaidro Ruana.
Ponsionāre ir īsta mušu slepkava, dienas laikā sieviete nosit aptuveni 1000 mušu. Sirmā kudze izpelnījusies arī vietējo mediju pateicību.
Ja nopietni, kaut ko tādu ir jāmāk uzmeistarot. Tikai klāt jāpublicē anotāciju ar paskaidrojumu, kā viss uzrakstītais ir jāsaprot. Tur vajag vismaz polšu ribās, tad ķerties pie lasīšanas un viss kļūs skaidrs.
Re, eseja, kas tā redakcijas sleja pēc formas un arī pēc satura tā kā būtu, tam arī domāta – savām un citu pārdomām. Un re, spriežot pēc komentāriem, – viss štokos!