Sarunāties ir jāprot

Piedaloties pašvaldības rīkotajās iedzīvotāju sapulcēs, kuru skaits jau tuvojas krietnam desmitam, pamazām izkristalizējas divi pārdomu vērti jautājumi vai secinājumi. Pirmais, tomēr ir ļoti svarīgi, ka atbildīgās amatpersona un jo īpaši – pašvaldības pārstāvji ar iedzīvotājiem runā. Svarīgi, ka tiek skaidroti lēmumi, vēl svarīgāk, ka ar iedzīvotājiem konsultējas jau pirms to pieņemšanas. Labi, ka šādas sarunas notiek ne tikai piespiedu kārtā (kad to noteicis likums vai tuvojas vēlēšanas). Zinām, ka gadiem tādas normālas saturīgas sarunas ar iedzīvotājiem – tādas, kur zāles pilnas un jautājumu ir tik daudz, ka spēj tik atbildēt – nemaz nav bijis. Turklāt pirms apvienošanās faktiski nebija nevienā no novadiem… Un parastā atruna, kāpēc tā, vismaz šeit, Tukumā, ka… ”tāpat jau nevienu nekas neinteresē” vai ”tāpat jau neviens neatnāks”. Vērojot, kā notiek šī brīža iedzīvotāju sapulces, cik zāles pilnas un jautājumu daudz, ir taču skaidrs, ka iepriekšējie izteikumi bijuši vien atrunas… Un vēl – jā, arī agrāk ir bijušas iedzīvotāju sapulces, bet – kamēr pēc garajām prezentācijām tika līdz jautājumiem un atbildēm, nereti puse zāles jau bija aizgājusi…

Lai arī šobrīd iedzīvotāju un domes pārstāvju tikšanās reizēs gudrās runas neizpaliek, tomēr tika arī līdz jautājumiem, un tieši tad arī atklājās, ka sarunā tiešām ir sāls – ka daudzas svarīgas lietas iepriekš palikušas neizrunātas. Un tas arī apliecina, ka viedokļu noskaidrošanā nepietiek tikai ar aptaujām un parakstu vākšanu. Parakstu šādi jau var dabūt, bet tas neko nepasaka par iedzīvotāju noskaņojumu, vēlmēm un vajadzībām. Tas nepasaka pilnīgi neko situācijās, kad kāds kādu aptaujas lapu nav parakstījis, jo tā arī paliek nenoskaidrots, kāpēc viņš bija “pret“… Un tas liek secināt, ka tik sarežģīti jautājumi kā, piemēram, māju siltināšana, pagalmu sakārtošana vai citi lieli naudas ieguldījumi tikai no aptaujas vien nav saprotami, un bez sarunas arī nebūtu veicami.

Protams, ir jau arī ļoti jūtams, kā elektroniskais laikmets par katru cenu vēlas mūs atbrīvot no jelkādām sarunām, kontaktiem, no jautājumu uzdošanas un atbilžu sniegšanas, jo “viss taču kaut kur ir uzrakstīts, piemēram, mājas lapā…”

Un tagad otrs secinājums, kas izriet no “mājas lapā ir uzrakstīts”… Ja būsim atklāti, daudziem (arī jau pieminētajās sapulcēs) vārdi “mājas lapa”, “elektroniski”, “datorā” ir vien tukša skaņa, kam pielietojuma nav un nevar būt. Jo viņiem nav datoru, mobilo ierīču un nav arī interneta… Šie cilvēki, kas ļoti bieži ir cienījamos gados, neraksta e-pastus un neskatās feisbuka lapās, bet… tajā pašā laikā viņi, iespējams, ir apmeklējuši vairāk teātra izrāžu nekā vidējais latvietis, izlasījuši vairāk grāmatu, atrisinājuši vairāk krustvārdu mīklu, viņi ir aktīvi biedrībās, amatiermākslā un citās aktivitātes, viņi spēj izlasīt garākus tekstus un piedalīties garākās sarunās. Viņi spēj iedziļināties, ja kāds ir gatavs sarunāties un skaidrot… Tikai, kā novērojām, arī no šīm iedzīvotāju sanāksmēm daudzi aizgāja ar vārdiem, ka tās jau vairāk domātas jauniem ļaudīm… Jo, piemēram, nu sakiet, kurš tad zina, kur atrodama un kā lietojama tā noslēpumainā ”BIS sistēma”, kurā brīdi pa brīdim sanāksmes laikā aicināja ielūkoties kāda no domes pārstāvēm?… Bet tā tas noteikti nebija domāts, jo šīs tikšanās un sarunas ir vajadzīgas visiem. Protams, valsts un pašvaldību iestādēs strādājošie un sapulcēs nogurdinātie noteikti iebildīs, ka viņiem līdz kaklam sēdēšana un runāšana, kas arī ir saprotami, bet – kā citādi nonākt uz viena viļņa? Šis pašas tikšanās apliecināja, ka pat vislabāk informētie par daudzām lietām tomēr uzzināja pirmoreiz.

Tādas, lūk, pārdomas. Ir nācies dzirdēt pašvaldības pārstāvju uzskatu, ka labāk mazāk runāt – lai darbi runā paši par sevi, bet – kā pašvaldība uzzinās, kas tai jādara, ja tā ar cilvēkiem nerunās?!