Ja, nedod Dievs, pēkšņi neizturami sāktu sāpēt kāja un sākotnējās medicīniskās pārbaudes neko nekonstatētu, mēs, neskatoties uz pieaugošām sāpēm, mestu turpmākiem izmeklējumiem mieru? Tādas pārdomas salīdzinājumam nevilšus rodas, kad dzird par kārtējo iestāžu ieilgušo nespēju atrisināt kādu problēmu. ”Sāpe” ir, bet… Ar dokumentiem taču viss kārtībā! Pēdējais spilgtais piemērs ir Rīgas centrāltirgus, kur – vai, manu dieniņ! – pēkšņi izrādījies, ka tiek tirgota kontrabanda! I pašvaldībai “brīnumi”, i Valsts policija saņēmusies īpaši plašiem reidiem, bet, kas diez gan tipiski – tikai pēc tam, kad televīzijā parādījās izsmeļošs sižets par gadu desmitiem piekopto nelegālo sistēmu tirgus būdiņu paēnā (skatīt Latvijas televīzijas vienu no pēdējiem «Aizliegtā paņēmiena» raidījumiem). Bet pirms tam… “Neviens“ nezina, kur Rīgā var gandrīz droši iegādāties nelegālas cigaretes?
Līdzīgā kārtā – tikai pateicoties žurnālistiem (turklāt pirmās publikācijas bija mūsu pašu laikrakstā, ne tikai ”lielajos” medijos) – iznira arī episkā Obligātās iepirkumu komponentes lieta, kur atkal – vai, manu dieniņ – izrādījās, ka gana liela daļa enerģiju ražojošo uzņēmumu visai nesodīti šmaucas, lai tik saglabātu tik ļoti izdevīgos līgumus par elektrības piegādi. Un tas, kā nācies secināt, sekojot līdzi šobrīd aktuālai tiesas prāvai tepat, Tukumā, redz, nevienam pašam ierēdnītim nebija pat prātā ienācis. Pieticis vien ar to, ka koģenerācijas stacijas formāli izpilda prasības, tas ir, daudz maz pareizi aizpilda dokumentus, un viss pārējais jau tālāk ir pavisam mazsvarīgs. Pat tas, ka elektroenerģijas patērētāji spiesti papildus maksāt par… jaudīgu āra gaisa sildīšanu.
Ar OIK lietu Tukumā jau interesantais arī tas, ka mūsu pašu laikraksts vēl pirms visas sāgas diezgan sparīgi apšaubīja koģenerācijas stacijas būves nepieciešamību, jo tā notika uzreiz pēc tam, kad kapitāli un par ievērojamu summu (3,7 miljoniem eiro) tika renovēta pašu katlumājas varēšana. Tas, protams, ir žurnālista pamatuzdevums – būt sargsuņa lomā. Tomēr mēdz jau mēdz tās ķepiņas arī nolaisties. Tas notiek tad, kad dīvaino plānu (vai shēmu!) īstenošana, neskatoties uz pamatotiem pretargumentiem, uzrādītām problēmām, netraucēti turpinās. Kā gadījumā ar Pārupes ielu, ar atkritumu apsaimniekošanu… Atkal, atkal un atkal…
Var jau, protams, mēģināt noticēt, ka viss tik pārpratums vien bijis. Ka nu tiešām… Vienkārši atbildīgās amatpersonas ir tik naivas, nezinošas, apmuļķotas, ka, pirms žurnālisti to nav priekšā izplājuši, neko ne mana, ne saprot…
Šķiet gan, ka realitāte ir daudz ciniskāka. Ja ne gluži paši iesaistīti, tad rafinēti acu pievēršanas meistari gan ir tie, kuru amata apraksts liek strādāt sabiedrības, nevis savu vai šauru grupu interešu vārdā. Un pat pieķerti ar degošu asti (kā uzskatāmi konstatētas nemākulības vai negodprātīgās rīcības sekas), reti vai, drīzāk jāsaka, nekad nav dzirdēts kaut vienas amatpersonas vaļsirdīga atzīšanās, ka “nu, jā, kļūdījāmies. Saprotiet un piedodiet!”
Ko tur piedot-cietumā un konfiscēt visu ko var