Sāpīgā skaitīšana

Senās multenītes teksts par to, ka pieskaitīšana "nav sāpīga", izrādās, neatbilst šodienas situācijai… Tikai multenītes Ēzelītim nesāpēja. Ar mums ir citādi. Ir, ir sāpīgi! Un – ļoti daudziem!
Vispirms jau – tam tautas skaitītājam, kas mūsu pašu Tukumā sastapis galvenokārt pensionārus un skolas bērnus, tāpēc nav spējis noturēties un interneta vidē izpaudis savas dziļās bažas par patieso sociālekonomisko stāvokli mūsu valstī. Par tām lasot, sirds sāp arī lasītājiem. Pesimisti ar jaunu sparu atsāk lamāt šo un visas iepriekšējās valdības. Kritiskākie sarkastiski oponē, citējot premjera izteikumus par to, ka "krīzes zemākais punkts jau aiz muguras un manāma lēna, taču stabila valsts ekonomikas atlabšana". Piesardzīgie bilst, ka Tukums nebūt nav tā depresīvākā zona… Un vēl – daudzi jau nemaz neuzrādot savus izceļojušos naudas pelnītājus un ģimeņu uzturētājus – sak, VID to vien gaida, lai varētu iekasēt savu artavu! Viņi teic, nepatikšanas tik un tā būs tautas skaitītājiem, kuri uzdrošināsies stāstīt par reālo situāciju. Sak, lai taču atceras Neo "dzīves skolu": vainīgi jau nebija negausīgie ierēdņi, bet tas, kurš iesaucās, ka "karalis ir kails"…
Katram, kas komentē tautas skaitītāja viedokli, kaut kas sāp: niecīgie bērnu pabalsti, kuru dēļ jaunā ģimenīte nevar atļauties laist pasaulē bērniņu; vecmāmiņas bažas par mazmeitas audzināšanu, kamēr meita ar vīru ārzemēs atpelna kredītu; bērnu asaras, kad viņiem pēc vasaras brīvlaika jāatvadās no mājām un draugiem un kopā ar vecākiem jāatgriežas joprojām neiemīlētajā mītnes zemē…
Atceroties iesākumā pieminēto multenīti, gribas izsaukties: "Vai tiešām jābūt Ēzelītim, lai nesāpētu?!" No otras puses, ja sāp – mēs vēl esam! Latvija – vēl dzīva, un pavasaris dabā aizvien nāk ar jaunu atmodu, ar augšanas spara pilniem asniem!