Jau kuro reizi dalos pārdomās par to, cik daudz un dažādu piedzīvojumu, pārdzīvojumu un pieredzes var gūt, dodoties ģimeniskos ceļojumos. Viss viens, lidojot tālumā vai apstaigājot dzimtā novada dabas takas un vietējā mikrorajona parciņus, atziņu netrūkst. Par to, kā redakcijas kolektīvam veicās ceļojumā uz Daugavpili un tās apkārtni, plašāk noteikti aprakstīsim īpašā pielikumā, bet šoreiz…
Pat nevaru vienā vārdā formulēt to plašo emociju gammu, kas pārņem, atceroties Skrīveru mājas saldējuma ražotni… Turp visa 30 cilvēku grupa nolēmām doties tikai savas jaunās un visjaunākās paaudzes (5 jaunākā skolas vecuma bērni, divi bebīši, trīs pusaudži un trīs studenti) dēļ. ”Saldējums! M-mmm!” ”Un paši varēsim gatavot!” ”O, es tikko glancētajā «Lilitā» redzēju bildes un pavāra Mārtiņa Sirmā uzslavas!” Ar tādu sajūsmu un kāri pēc našķiem bruņojušies (pat pusdienās pirms tam no saldā atteicāmies), arī iebraucām Skrīveros, kur iepriekš jau bijām saskaņojuši gan savas ierašanās laiku, gan ekskursijas apjomu. (Lai notiek – atbalstām vietējos ražotājus, ejam uz visu banku par 6 eiro no cilvēka!) Pirmo degsmi mazliet atvēsināja gan mūsu grupai pārāk šaurās kafejnīcas telpas, gan arī pārāk uzmācīgais skāņā piena aromāts. Taču muzikālais fons un artistiski liriskais kafejnīcas īpašnieces meitas stāstījums uz atsevišķām sīkām neērtībām lika pievērt acis.
To, ka ražotnē mūs nelaidīs, sapratām uzreiz. To, ka bērnu dīdīšanās pēc vairāk nekā 40 minūšu gara stāstījuma kafejnīcas īpašniekus uztrauc, daudz neņēmām vērā. Mūsējie bija tiešām saprotoši – uzvedās klusi, nav izlepuši, tāpēc, lai netraucētu pārējos, neskatoties uz lietu, gan bērni, gan atsevišķi tiešām bez elpas palikušie pieaugušie klusiņām devās pēc svaiga gaisa malka turpat uz ielas. Iekšā palikušajiem gaisa trūkumu kompensēja vaļā atvērtās durvis. Saldējumi bija interesanti, garšīgi, un, neskatoties uz to, ka degustācija bija ļoti pieticīga un par internetā solīto kafijas tasi tomēr katram bija jāmaksā papildus, tā arī būtu laimīgi šķīrušies, ja vien… Ja vien kafejnīcas īpašnieces un galvenās saldējuma gatavotājas pacietības mērs nebūtu pilns. Apņēmīgā solī devusies pie vienas no mūsu mammām ar zīdaini klēpī viņa «Melanholiskā valša» skaņu pavadībā iešņāca sejā pamatīgu audzināšanas šalti. Tā teikt, te ir kafejnīca, ”mūsu kafejnīca! Mazgāsiet grīdu, ja nepratīsiet savākt savus bērnus!”
Tā, ar vienu nicīgu frāzi, tika sabojāts viss tik gaidītais saldais piedzīvojums. Un lika padomāt. Gan par to, cik tomēr dažādi katrs izprot darbošanos viesmīlības un tūrisma biznesā, gan to, cik ļoti daži uzņēmēji pārvērtē savu devumu un ieguldījumu šai jomā. Bet pāri visam atziņa, ka visas tās demogrāfijas programmas un citi politiķu izdomātie pekstiņi var iet pupās, ja pat saldējuma kafejnīcā tās visatsaucīgākā auditorija – ģimenes ar bērniem – ir gaužām nevēlama ”parādība”…
Vajadzēja doties uz Limbažiem apskatīt Lielezera pludmali,kur mans znots pārvaldītājs Jānis Remess ieguva pirmo vietu Latvijā kā skaistāko ,apsteidzot Jūrmalas pludmales un paciemoties manas mazmeitas kafeinicā,kur Jūs labi būtu apkalpojuši ar lielām atlaidēm.
Neatļāva cūkoties un nu baigais apvainojums.
Necūkojās vis, nebija ar ko… Varbūt tie aizrādījumi bija apsteidzoši, jo bērni bija laukā un lēkāja pa lietu un saimniecei bija bail, ka viņi atgriezīsies un kaut ko piecūkos?… varbūt tur nostrādāja vēlme nodemonstrēt varu? Tā kā mēs – žurnālisti – ģērbjamies ne visai labi, arī bērni neko ”kruti” neizskatījās, kafejnīcas īpašniece vienkārši gribēja mums ierādīt vietu, tā teikt, ”atslēgu tantiņu” sindroms? Lai nu kā un ko viņa domāja, lai kas viņai arī nelikās – tas tik un tā bija rupji, aizskaroši un nepelnīti!
Un kad tad dārgie bērniņi tādu darīja, lai izpelnītos aizrādījumu?
Esmu šajā kafejnīcā bijusi pat vairākas reizes. Par telpu šaurību un saimnieku vēlmi plaši jo plaši pastāstīt par savu mīļdarbu piekrītu, bet kā žurnālistiem jau tam vajadzēja škist interasantam, bet par attieksmi noteikti nepiekrītu, un neticu, ka bez iemesla kāds būtu uz Jums niknojies. Veiksmi arī turpmāk Skrīveru saldējuma čaklajiem rūķīšiem
Tikko jums bija raksts par skolām,kur neaudzinātie skolnieki neciena skolotājus.Pati teicāt,ka cieņu ieaudzina no mazotnes un savā ģimenē.Pilnīgi saprotu īpašnieci,tas ka jūs samaksājāt,tas nenozīmē”viss atļauts,iekļauts”!
Par audzināšanu piekrītu, bet – atkārtošos, šis šoreiz nebija tas gadījums. Nebūt nesaku, ka mūsu bērni vienmēr būtu ūber paklausīgi un pārākie jēriņi, bet ne par šo reiz runājam. Arī par maksu pieminēju tikai tāpēc, lai nedomātu, ka gribam kaut ko par velti. Ne par naudu stāsts…Lai gan varētu parunāt arī par to, jo ir nācies saskarties ar īpašnieku vēlmi saņemt no ekskursanta, tūrista visu, ko var,un vairāk, par atbilstošu servisu, pakalpojumu daudz nedomājot.
Diezgan bieži braucu uz Skrīveriem un vairākas reizes esmu bijusi šai kafejnīcā aizvien domājot, ka būs patīkamāk un arī garšīgāk, bet nekā saldējums viduvējs, par garšīgu to saukt nevaru. Protams, ko var gribēt, ja izmanto tos pašus sulas koncentrātus un ekstratus ko pielieto arī lielā rūpniecība, tā kā pilnīgi piekrītu, ka vilšanās bija.
Tāpēc jau, ka žurnālisti, tāpēc arī nesamierinājāmies tikai ar pliku saldējuma ēšanu, tāpēc maksājām vairāk, tāpēc uzdevām jautājumus un cītīgi bildējām, gan neatzīstoties, ka esam žurnālisti. Jo cita starpā ļoti gribējām pastāstīt par to, kā viena strādīga ģimene plēšas un kā tai izdodas. Bet tas, ka bērni tur nav īpaši gaidīti, pareizāk, ka viņi krīt uz nerviem, tas bija manāms uzreiz. Nodomājām,ka vienkārši tāda diena. Taču uzbrukums māmiņai ar zīdaini klēpī tiešām bija negaidīts un, galvenais – pilnīgi nepelnīts.Un vai tiešām man – vienkāršam apmeklētājam ar maziem bērniem, kas uzvedas piedienīgi – tiešām būtu jālauza galva, kāpēc īpašniece pret mani ir rupja? To, ka bija rupja, tas ir fakts.
Kad es kopā ar citiem ekskursantiem (arī pilns autobuss) pirms pāris gadiem biju tajā kafejnīcā, iespaids radās daudz pozitīvāks. Protams, spiešanās rindā bija, gaidīšana arī. Bet – kamēr omes un mammas stāvēja rindā, es ar bērniem spēlēju galda spēles (turpat kafejnīcas stūrī bija sakrautas kaudzē). Laiks veiksmīgi tika īsināts. Un neviens no kafejnīcas īpašniekiem vai darbiniekiem neiznāca pie mums ar “audzinošām lekcijām”, lai gan apmeklētāju radītais troksnis tā pārmāca visu, ka es pat neatceros, ka tur būtu spēlējusi mūzika. Saldējums man garšoja – vienā konusiņā bija sakrautas divas vai trīs (neatceros) dažādas bumbiņas, tādēļ iznāca,ka esmu nogaršojusi vairākas zortes.