Ir pagājuši ļoti daudzi gadi, šķiet, vismaz desmit, kopš Saeimas un valdības mājās aktīvi sāka runāt par to, ka visi ienākumi, kas pa gadiem iedzīvotājiem sakrājušies, būtu jādeklarē. Tātad jāizceļ visas zeķes, jāizrok burkas un jāuzskaita tas, kas nav iepriekš uzskaitīts, kā tas izdarīts Lietuvā un Igaunijā.
Lai to izdarītu, neatkarības gados tapušas vismaz sešas koncepcijas, programmas un vadlīnijas, tomēr tā arī līdz šim ar personīgo līdzekļu legalizēšanu mums nekādi nav veicies. Lai arī par to, ka tas vajadzīgs, daudz diskutēja, katrreiz atradās iemesls, kāpēc to nedarīt. Te naudas bija par maz, te darbinieku nepietiekami, te bail no informācijas noplūdes vai nespēja vienoties politiķiem savā starpā. Tāpēc spert šo soli nevarēja saņemties ne 7., ne 8. un ne visas pārējās Saeimas un valdības, līdz šī – 11. Saeima – nonākusi tiktāl, ka koalīcija vienojusies – nulles jeb fizisko personu iepriekš nedeklarēto ienākumu deklarēšanu varētu uzsākt no 2012. gada 1. janvāra. Tiesa, arī tagad oponenti atraduši iemeslu, kāpēc to nedarīt – šo iemeslu priekšā pagrūdis Krājbankas krahs.
Pirmajā brīdī varētu šķist – ja kaut kas, piemēram, likums ilgi nāk, tas labi nāk, taču šai gadījumā katrs gads ēnu ekonomikas grožus palaidis vaļīgāk. Vai ar teju 40% nodokļu nemaksātāju vaļīgāk maz ir iespējams?! Tāpēc to ūdeni, ko vajadzēja, dibinot jaunu valstī, tagad vairs nesasmelt. Un, visdrīzāk, nekur neuzrādīta nauda (ej nu sazini, kādas izcelsmes), pa šiem gadiem noteikti kļuvusi par pavisam legālu pamatu uzņēmumiem, ražotnēm un visam kam citam, treknos gadus ieskaitot. Tikai nodokļu kasītē – čiks. Ko tagad darīt ar atskaites punktu, kas nobīdīts par 20 gadiem? Viedokļi par tagadējo likumprojektu dažādi. Lai arī vieni pauž bažas, ka prasība deklarēt uzkrājumus, lielākus par Ls 10 000, neatspoguļošot patieso situāciju, apņēmība beidzot sistēmu sakārtot vismaz ir mēģinājums pielikt punktu diskusijām un sākt apzināt zeķes, burkas un naudu tajās. Jo kaut kas rodas tikai tad, ja kaut ko dara. Citādi – pat kļūdas nevar labot.
