Septembris ir ne tikai ražas vākšanas, viršu ziedēšanas un krāsu daudzveidībā bagātākais mēnesis dabā, bet arī latviešu dzejnieka Raiņa atceres mēnesis – laiks, kad satiekas dzejas rakstītāji un dzejas lasītāji. Skolās, bibliotēkās, kultūras namos, plašākos un šaurākos interesentu pulciņos tradicionāli kopš 1965. gada norisinās Dzejas dienas.
Dzejnieks rada dzejoli, bet to dzīvu dara lasītājs ar savu spēju uztvert dzejnieka uzburtos tēlus, mākslas pārdzīvojumus savu izjūtu gaismā – tā, dzejas dienu noskaņās septītklasniekus uzrunā izlasītās rindas literatūras mācību grāmatā.
Patiesībā jau pasauli varam izzināt ne tikai ar daudzu un dažādu zinātņu starpniecību. izprotot fizikas likumus un ķīmijas formulas, bet arīdzan to mums palīdz atklāt māksla, mūzika un dzeja. Tiesa, tas nav vienkārši, jo katram pašam nākas pielietot gan paša iztēles bagātību, dvēseles dziļumu, jūtu emocionālo daudzveidību un spēju izteikties.
Bija laiks, kad Dzejas pasākumi bija obligāti. Tagad tā ir katra brīva izvēle un šo iespēju – piedalīties emocijām bagātajos brīžos un izbaudīt Dzejas daudzveidību, šodien izmanto tie, kam dzeja ir patiesi tuva. Tālab būtu lieki satraukties, ja dzejas pēcpusdienā apmeklētāju skaits nav tik liels, kā sākotnēji iecerēts, toties pasākums norisināsies savējo, domubiedru lokā.
Mēs esam tik dažādi, un tāpēc ir tikai pašsaprotami, ka tikpat dažāda ir arī mūsu attieksme pret dzeju. Vieniem skatiens pār dzejas rindām pārslīd tāpat vien, ierasti, citam kāds domugrauds "aizķeras", mudinot pārdomām, cits patvērumu dzejas pasaulē meklē īpaši emocionālos brīžos, bet cits emociju uzplūdā dzeju rada pats.
Kā Dzejas dienas pasākumi izskanēs pēc gadiem 10, 15?! Un pēkšņi atskan patiesi ieinteresēts tīņa jautājums: "Mamm, kāda ir tava mīļākā dzeja? Kā Dzejas dienas notika toreiz, kad skolā mācījies tu?" Un turpmājā saruna pārliecina – Dzejas dienu tradīcija sevi attaisno, ir bijusi, ir un būs neiztrūkstošs mūsu tautas gara mantojuma piepildījums.
