Kamēr aizkulisēs tiek izvēlēts politiskā teātra izrāžu vadītājs, dalītas lomas un skatuves priekškars nolaists, varam palūkot, kas notiek īstā teātrī. Šaipus priekškaram – publikas telpā.
”Tu pārausi kājas?” – pamanījusi mani teātra garderobē rosāmies ap kurpju maisiņu, vaicāja sena paziņa. ”Mūslaikos vien tie, kas no laukiem, tā dara,” – sekoja zinātājas paskaidrojums. Esmu pārliecināta, ka manas paziņas nodoms nebija kaut kādā veidā aizvainot lauciniekus, tik vien kā pavēstīt, ka smalkie pilsētnieki teātra tepiķus tagad mīda zābakiem. Palūkojos uz savējiem – ne tie pirmās jaunības, ne vēlamās spodrības. Būtu vēl krokodila vai vismaz čūskādas… Nu, labi, kamēr zālē gaišs, palocīšu kājas zem krēsla, kad satumsīs – tāpat neviens neredzēs. Ja kļūs par karstu, apavus varēšu novilkt un justies kā mājās. Galu galā – cilvēki taču nāk skatīties izrādi! Vīriešiem šai ziņā vienkāršāk – viņu kājām neviens īpašu uzmanību nepievērš. Ak, varēju taču es arī vilkt garās bikses!
Starpbrīdī manu acu skats slīdēja uz leju vien, uz leju vien. ”Ā, šī kundzīte sprādžu kurpītēs ir no laukiem,” – man nebija nekādu šaubu par personas teritoriālo piederību, ”šī šņorzābaciņos – no Rīgas, šī elegantajās augstpapēžu laiviņās – no…” Pacēlu acis augšup un saskatījos ar Solvitu Āboltiņu… (Tad redz, kur rudaste smeļas ierosmi savām viltībām!) Viņa bija kurpēs!
Mana atmiņa nesniedzas līdz Ulmaņlaikiem, taču padomju gados, atceros, teātra izrādes apmeklējums bija liels notikums. Tam gatavojoties, sievietes pagarinātos pusdienu pārtraukumos steidza veidot matus un lakot nagus. Kurpes? Tās labākās. Nekas, ja drusku spiež. Pret kino tādu cieņu neizrādīja. Tur, tāpat kā tagad, vienmēr atradās kāds, kas kaut ko grauza, čabināja un meta zemē. Toties Amerikā… Vienudien dzirdēju mūsu operdīvu ar pasaules spozmes balsi Marinu Rebeku kādā radioraidījumā stāstām, ka slavenā Ņujorkas «Metropolitan» operteātra gaiteņos cilvēki vienkārši sēž uz grīdas un ēd hamburgerus. Tāda kultūra…
Zābakiem samīdītos tepiķus, protams, iztīrīs. Izrādes kvalitāte pavisam noteikti necietīs, un aktieri arī neapvainosies. Latvieši joprojām mīl teātri, tikai – nav vairs tās agrāko gadu pietātes. Un vēl… Varbūt kāds ar zābaku uzkāpj arī pats savai īsto svētku sajūtai…